Pēdējās 2007.gada minūtēs Ministru prezidents Ivars Godmanis savā uzrunā Latvijas ļaudīm sacīja: «Es droši varu teikt – valsts maksimāli rūpēsies par trim sabiedrības grupām: bērniem, pensionāriem, invalīdiem. Punkts. Tur nav diskusiju».
«Bērni, pensionāri un invalīdi būs prioritāte. Jo viņi nespēj par sevi parūpēties tā, kā viens ekonomiski aktīvs sabiedrības loceklis. Un viņi pie tā nav vainīgi. Tā ir valdības atbildība.» Bet ko bērni, pensionāri un invalīdi no Ministru prezidenta dzird tagad? To, ka valdība neatbalsta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra palielināšanu no 45 latiem uz 60.Labklājības ministre Iveta Purne pirms referenduma par grozījumiem pensiju likumā vairākkārt masu medijos apgalvoja, ka gaidāmais referendums lielā mērā ir zaudējis savu aktualitāti, un aicināja cilvēkus nebalsot par it kā populistiskiem referenduma grozījumiem paaugstināt minimālās pensijas. Ministre arī norādīja, ka atbalsts referendumam apdraud paredzēto sociālā nodrošinājuma pabalsta palielināšanu no 45 līdz 60 latiem.Tieši pirms referenduma dienas gandrīz vai visi Latvijas pilsoņi savās pastkastēs saņēma 2008.gada speciālizlaidumu «Latvijas Pensionārs» Nr.135, kurā nepārprotami bija teikts, ka no 2009.gada 1.janvāra plānots paaugstināt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu līdz minētajiem 60 latiem. Arī I.Godmaņa agrāk teiktais diskusijā «Kas notiek Latvijā?» (13. un 27.februārī) – pabalsts no 45 uz 60 latiem tiks palielināts – tagad tiek noliegts.Tādējādi Ministru prezidentam un visai valdībai, paziņojot, ka netiks paaugstināts sociālā nodrošinājuma pabalsts, jāuzņemas pilna atbildība par tautas maldināšanu no valdības puses un iespējamām sekām, kas var radīt valstij zaudējumus. Bezatbildīgi paziņojumi, kā arī valdības vadītāja klusēšana, zinot, ka tauta tiek maldināta, ir nosodāma, īpaši klusēšanas gadījumā. Pirms nepilniem deviņiem mēnešiem I.Godmanis uzrunā tautai nobeigumā sacīja: «Premjeram jābūt gatavam atbildēt uz jautājumu «Kurp mēs ejam?». Es teikšu tā: mēs ejam Ziemeļvalstu attīstības virzienā. Mēs esam piederīgi šim reģionam, šim sabiedrības modelim un šai demokrātijai. Mēs ejam turp, kur jaunie, stiprie un bagātie pelna un maksā nodokļus. Bet vecie, vājie un maznodrošinātie jūtas pasargāti un droši par rītdienu». Vai tiešām tā ir?
