20.novembrī ap pulksten 10 no rīta kopā ar divgadīgu mazuli piebraucu pie 4.pamatskolas. Bija nepieciešams aiziet līdz skolas sekretariātam, lai pieteiktu meitu mācību iestādē.
Automašīnu stāvvieta bija tukša, tik vien kā Amatu skolas puiši sastājušies barā un, izmantojot starpbrīdi, smēķē. Novietoju savu braucamo un ar mazo pie rokas devāmies uz ieeju. Vēl nebiju sasniegusi durvis, kad pamanīju, ka stāvvietā iebraukusi Pašvaldības policijas automašīna un «zaļie vīriņi» kaut kā apņēmīgi rosās. Devos atpakaļ un, ieraudzījusi lapiņu pie stikla, notvēru likumsargu pirms tas iekāpj savā auto, lai iztaujātu, ko esmu nepareizi izdarījusi, pirmoreiz tur piebraukdama un apstādamās. Momentā prātā zibsnīja virkne iespējamo pārkāpumu, tomēr mašīna novietota pareizi, nevienam netraucēju, acīmredzot stāvēt drīkst. Policists atbildēja, ka bija jānorāda laiks, kad auto atstāju un uz cik ilgu laiku. Pie loga man domātajā pielipinātajā lapiņā standarta takse – desmit latu. Paspēju pajautāt, vai bērna pieteikšana skolai tiešām izmaksā desmit latu? Viņš (Jelgavas Pašvaldības policijas Satiksmes uzraudzības inspektors Ilvars Lācis) paraustīja plecus, iesēdās automašīnā un aizbrauca.Pilnīgā bezpalīdzībā paliku stāvot skolas stāvvietā ar pārkāpuma protokola talonu desmit latu vērtībā un simtiem jautājumu policijas sirdsapziņai.Vai tad nepietika ar mundru brīdinājumu un atgādinājumu, cilvēcīgu sarunu, ka konkrētajā vietā ir attiecīgā zīme, lai arī turpmāk atcerētos par laika kontroli? Ja reiz es biju turpat līdzās, apņēmīga ievērot noteikumus un atzinusi kļūdu, ka neesmu ievērojusi papildzīmi, vai tiešām policista acīs esmu tikai un vienīgi principiāls pārkāpējs – naudas maks? Un sakiet, vai pārkāpums tiešām bija desmit latu vērts? Ne es kādam traucēju, ne biju novietojusi automašīnu neatļautā vietā. Tikko piebraukusi, vēl pirms brīža durvis aizslēgusi. Vai naudas mērvienībās desmit latu ir mazākais Ceļu policijas soda mērs? Vai tie nevar būt, piemēram, divi lati? Ja ir dzirdēti nostāsti par to, cik izpalīdzīgi un atsaucīgi ir likumsargi ārzemēs, tad Jelgavas Pašvaldības policija ir vai nu vēl bērna autiņos, vai arī darbā pieņem tikai emocionālās inteliģences analfabētus.Vispirms retoriski jāuzdod jautājums, kādam jābūt policistam? Tādam, pie kura iespējams pieiet, lai jautātu ceļu, vērstos pēc palīdzības, no kura varētu saņemt skaidrojumu? Vai kāds no mums tiešām izjutis vēlmi šādi vērsties pie vietējā policista? Kāpēc man – savas pilsētas iedzīvotājai – nepārtraukti jājūtas nevis policijas apsargātai un iedrošinātai, bet apdraudētai un strostētai? Kurš no jums, ieraugot aiz sevis policijas automašīnu, pie stūres jau nesaspringst, izmisīgi domājot, vai tik neesmu izdarījis ko nepareizi? Vai gaismas iedegtas, vai ātrums nav pārsniegts, vai stāvēju pareizi, vai visi piesprādzējušies, vai ievēroju uz gājēju pārejas klumburojošo tumšā mētelītī ģērbto gājēju un tā tālāk? Kāpēc policija arvien vēl nevar kļūt par sabiedroto savas pilsētas iedzīvotājiem un nepārtraukti turpina būt tikai sodītāji bez īpašas iedziļināšanās situācijā vai soda samērā? Turklāt nu jau kā ieradums kļūst policistu aktivitāte gluži vai pilnmēness ietekmē: reizēm reidi ap nepareizi novietotajiem auto ir gluži kā sirseņu uzlidojums, savukārt tad viss noklust un pārņem bezpalīdzīgs mulsums, kad ieraugi tajās pašās vietās novietotos «biezos» BMW un mersedesus bez soda talonu lapiņām.Nezinu, vai atbalstu algu paaugstināšanu šādiem analfabētiem…Ar cieņu- Dace Kaņepone
