Svētdien, iepriekšējā dienā padzirdējuši, ka dabas parkā atklāta vasaras sezona, kāpjam mašīnā un dodamies uz Tērveti. Tā kā diena gara un jābrauc cauri Zaļeniekiem, nolemjam beidzot atrast Aspazijas Daukšas.
Tiesa, neatceros, ka būtu manījusi kādu norādi iepriekšējās pāris reizēs, kad braucām pa šo ceļu, bet vēl nodomāju, ka tā taču nevar būt. Būs jāskatās uzmanīgāk. Priecājamies par ziedēt sākušajiem rapšu laukiem, līdz pavisam nejauši skatiens noķer vārdu Daukšas uz autobusa pieturas zīmes. Lūkojamies apkārt, mēģinot uzminēt, kura no apkārtējām mājām visvairāk atbilstu grāmatu radītajam priekšstatam, bet uzminēt neizdodas. Pabraucam uz priekšu vēl dažus simtus metru, meklējot ievērojamām vietām paredzēto brūno norādi, taču nav nekādas. Īsto sarkano jumtu mums parāda vietējie iedzīvotāji.
Diemžēl pat iebraucot pagalmā, vienīgā nojausma par to, ka esam meklētajā vietā, ir mazā kultūras pieminekļa zīmīte pie milzīgās ēkas sienas. Atrodam saimnieci, un viņa mums laipni izstāsta māju īso vēsturi, to, ka padomju gados nams tik ļoti cietis, ka tagad tā atjaunošanai būtu vajadzīga milzu nauda. Pašiem tādas nav, tāpēc darbi rit ļoti lēni. Ne pagastam, ne rajona padomei gar ēku vairs nav nekādas daļas – tāpēc, ka privātīpašums. Vēlāk internetā atrodu, kā to formulē pats pagasts (http://www.zaleniekupagasts.lv/?p=2508〈=737). Apskatām otrajā stāvā dzejniecei veltīto istabu un esam pateicīgi par redzēto. Saimniece atzīst, ka norāžu trūkums ceļa galā ir daļēji apzināts lēmums, jo „kāpēc likt, ja īsti rādīt nav ko”…
Tomēr žēl. Cik Aspaziju ir Zaļeniekiem? Un cik Aspaziju ir Jelgavas rajonam? Vai ar vārdu privātīpašums beidzas jebkura varas atbildība par vēstures saglabāšanu?
Uz Tērveti aizbraucām, un pēc pasaku meža vēl paspējām paviesoties Brigaderes muzejmājā Sprīdīši. Arī tas ir privātīpašums, vienīgi mums visiem paveicies, ka īpašniekiem ir vairāk brīvu līdzekļu, ko tajā ielikt.
