Stāsts būs par pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem un arī par mūsdienām, par Jelgavu un cilvēku likteņiem. Klausoties un skatoties dažādu informācijas līdzekļu ziņas par Latvijas novadiem, vienmēr īpaši saasināti uztveru to, ka kādā pilsētā izveidots jauns muzejs vai citur uzstādīta piemiņas zīme pagātnes kultūras darbiniekam. Vienmēr ir sajūta, ka pieminētās personas nozīmīgums novērtēts, ka viņš it kā no kāda tāluma atgriežas mājās. Un tad es domāju par Jelgavu, uz kurieni trūcīgie pēckara gadi no Rīgas uz tagadējo Valsts ģimnāziju atveda vecmāmiņas apgādībā kopā ar jaunāko māsiņu Rasmu palikušu kara notikumos zaudējušu vecāku meitenīti. Viņu sauca Vija Vasariņa.
Sidraba šalkoņa. Vēlot izturību un spēku topošiem tēlniekiem. Kurš no jelgavniekiem tajos gados gan nepazina kādu no plašās Vasariņu dzimtas pilsētā? Vismaz skolotāju Elzu Vasariņu, kas dzīvoja atjaunotās skolas ēkā līdzās plašajai zālei un skatuvei. Vijas tēvs bijis tālbraucējs kapteinis, māte – grāmatvede. Dienās, kad Rīga tika okupēta un meitenes ar vecmāmiņu atradās laukos, viņi vienkārši pazuda. Vairākus gadus caur Starptautisko Sarkanā Krusta biedrību vēstules ceļoja uz malu malām, bet atbilžu nebija.Laiku skaita piektais pēckara gads. Vijai dienas rit sestajā un septītajā klasē tēva māsas stingrā audzināšanā un brīnišķīgo «miera laika» skolotāju klātbūtnē. Ir sācies Vijas personības veidošanās laiks. Skolotāja Kristapa Dziedātāja lugu iestudējumi, Elzas Ramanovičas koris un mūzikas stundas, Ausmas Belmanes un citu skolotāju gudrība un cieņpilnā attieksme pret bērniem palīdz mums ar Viju liek izlemt: «Mēs arī būsim skolotājas.»Mums abām ir tikai četrpadsmit gadu, kad turpinām mācīties Jelgavas Pedagoģiskajā skolā. Vija ir ne tikai skaista. Ja atskatās uz tām dienām, var domāt, ka ar saviem talantiem un spējām viņa dzīvē varētu būt jebkas! Viņa labi jūtas daudzos skatuves tēlos, bet visvairāk atmiņā mums paliek Sniega Karaliene. Vijai ir brīnišķīga mūzikas izjūta un skaista balss. Viņa reiz nākotnē varētu būt uz Operas skatuves… Meitene ir atklājusi, ka viņa var izteikt savas jūtas arī krāsās, un liktenīga kļūst atturīgās, klusās personības – skolotāja Ziemeļa – klātbūtne un zīmēšanas kabinets tagadējās pedagoģiskās skolas, tagadējās LLU Ekonomikas fakultātes pagrabā. No visiem talantiem uzvarējusi ir darbošanās ar mālu. Vijai ir jauns lēmums – viņa būs māksliniece. Seši Jelgavā pavadītie seši gadi ir izveidojuši meitenē tieksmi radīt skaistumu, apbruņojuši ar pacietību, izturību un mērķtiecību. Tik daudz kas ir noticis šajos Jelgavas gados! Atnākusi ne tikai pirmā mīlestība, bet, gluži negaidot, tuvojoties skolas nobeigumam, pienāk arī Kanādā atrasto vecāku vēstule un aicinājums doties pie viņiem. «Kas es būšu tur – svešumā?» Vija vaicā, lipinādama «Pūt , vējiņi!» galvenos tēlus. Viņa izvēlas dzīvot Latvijā, mācīties Latvijas mākslas templī un kļūt par latviešu mākslinieci. Tas ir Jelgavā pieņemts lēmums, kura piepildījumam veltīts viņas mūžs. «Kur paliek vasara? Kur aiziet vasariņa?” mēs dziedam viņas studentu kāzās pie vecmāmiņas lielā galda . Vasaras paliek Cēsīs Profesora Kārļa Jansona prakses darbnīcā kopā ar izcili daudzsološajiem un interesantajiem kursa biedriem Artu Dumpi, Igoru Vasiļjevu, Valentīnu Zeili un citiem. Top darbi arī Vijai ar parakstu Vija Hirša. Tā notiek ar Vasariņām…Pirmdzimtais dēls ir Andris Hiršs. Viņš vēlāk nesīs tālāk Vijas literāro talantu. Otrais dēls Juris Hiršs piepildīs viņas teātra spēlēšanas un muzicēšanas prieku.70.- tajos gados Vija jau ir kļuvusi par atzītu medaļu mākslinieci. Top izcilu personību skulpturālie portreti – Elza Radziņa, Imants Ziedonis un daudzi citi. , Sarunājoties ar modeļiem, krājas piezīmes nākamajām grāmatām. Klusībā tiek pierakstīti dzejoļi, kurus publicējot māksliniece pieņem pseidonīmu – mirušās Jura dvīņu māsiņas Gunes vārdu. Caur pārdzīvojumiem, sāpēm un aizvainojumu ir mainījies arī mākslinieces uzvārds. Viņas personālizstādes katalogā mēs lasām – Vija Mikāne.60. – 80. gados Vija ir kļuvusi par sava laika portretētāju tēlniecībā, dzejā. Šis laiks viņai paiet bezgalīgi mīlot savu izcilo sargu un palīgu koktēlnieku Valdi Mikānu. Izaug meita Antra, kura turpina mātes talantu medaļu mākslā. Vija arī palīdz vedeklām pieskatīt mazbērnus.Es bieži domāju – vai būs reiz kāds, kurš uzrakstīs grāmatu par šo apbrīnojamo sievieti? To, kā viņa cīnījās ar trūkumu un slimībām… To, kā viņa satika savus vecākus (Vijas māte mūža nogalē atgriezās dzīvot Rīgā) Kā, sēžot pie vīra slimības gultas, bija domās jāgatavojas dzīvei bez viņa…Kā pavadīja jaunāko dēlu, kurš pāris gadus mācījās tēlniecību Japānā? Mīlestība, mīlestība un vēlreiz mīlestība staro no katra Vijas veidota un rakstīta darba, no uzaudzināta bērna un mazbērna, no katra, kuram viņa bija skolotāja. Un arī pēdējais gājiens, sakopojot visus atlikušos spēkus, 2004. gadā bija uz līdzās esošo meitas Antras māju , lai apsveiktu mazmeitiņu vārda dienā.Ir 2012. gada septembris, un Vijas jaunības pilsētā Jelgavā, kur ne ar vienu vārdu , ne pie vienas mājas nav rakstīts, ka šeit sākās kādas izcilas latviešu mākslinieces ceļš, notiek Metāla skulptūru festivāls. Tajā dažādu valstu mākslinieku darbu vidū saista piecarpus metru augsts metāla koks ar dzejisku nosaukumu – «Sidraba šalkoņa» Autori – tēlnieks Oskars Mikāns(1970) un dizainers Āris Smildzers (1962)Oskars Mikāns – Tokijas Tama mākslas universitātes tēlniecības maģistrs – Vijas dēls! Savu piecmetrīgo koku abi mākslinieki atstāj Jelgavai , un tas joprojām ir skatāms Uzvaras parkā.Nāks pavasaris, un tiks lemts, kur izvietot šī gada metāla festivāla skulptūras. Kur uz mūžīgiem laikiem augs …Jā, kas tad īsti? Vai tā ir liepa, kuras vienu malu piepilda gadu gredzeni, bet otru vēja zvani? Es redzu trīs vietas pilsētā, kuras glabā Oskara mātes bērnību un jaunību. Trīs vietas, kur patiešām būtu jūtama šai mākslinieku dzimtai raksturīgā romantiskā un tīrā sidraba skaņa. Pie Valsts ģimnāzijas pretī Vijas klases logiem tā izskanētu korī ar bērnu balsīm. Ekonomikas fakultātes tuvumā tā būtu kā satikšanās vieta jaunībai. Bet vislabāk es to redzētu Lielupes krastā pie jaunās peldvietas, kur reiz līdzās diviem vēl šodien augošiem ozoliem atradās skolotāja Jāņa Vēja māja. Pie tās uz laipas mēs vērojām saulrietus, braukājām ar skolotāja uzticēto laivu. Par Vijas tālbraucēju kapteini mēs tolaik gan laikam nezinājām. Bet mūsu sapņiem bija sidraba mirdzums un noteikti mēs jau jutām , ka mums aug spārni. Vēlāk grāmatai par Profesoru Kārli Zemdegu viņa izmantoja sava pasniedzēja rakstītus vārdus, kas tik ļoti saskanēja ar viņas būtību: „Gribu lielus tumšzilus spārnus.” Ja Oskara Mikāna skulptūra Lielupes krastā sidrabaini šalktu rietumu vējā, ja nakts ar saviem tumšziliem spārniem noglaustu gan abus ozolus , gan piecmetrīgo metāla liepu, tad tā būtu Jelgavas pateicība Liktenim, kurš atveda uz Jelgavu meitenīti Viju Vasariņu, jo varbūt tikai mūsu pilsētā starp mūsu cilvēkiem viņa kļuva par mākslinieci.
