Šodien ar man visdārgāko cilvēku, tas ir – mani, notika sīks, bet
nepatīkams atgadījums. Tas izraisīja virkni pārdomu.
Internetā nopirku biļeti uz mikroautobusu Jelgava – Rīga.
Uz noteiktu laiku, protams. Diemžēl tikšanās, kas bija plānota
pirms brauciena, ieilga, un autoostā ierados precīzi mikroautobusa
atiešanai paredzētajā laikā. Mikroautobuss no perona jau bija
atgājis, bet es paspēju to apturēt autoostas teritorijā. Prieks
bija ļoti īss. Mana vieta mikroautobusā bija pārdota. Manam,
manuprāt, visnotaļ loģiskajam aizrādījumam, ka cilvēkam, kurš
nopircis vietu, kuru es jau esmu nopirkusi, jākāpj ārā, šoferītis
kategoriski nepiekrita. Viņam pievienojās arī pārējās pasažieres
(man nav aizspriedumu pret tautībām, bet – čigānietes, un man
šķiet, ka tieši vienai no viņām būtu jākāpj laukā). Rezultātā
šoferītis piedāvājās kopā doties pie dispečeres, lai risinātu
konfliktu. Sapratu, ka maniem protestiem nav jēgas, un devos pie
dispečeres pati.
Dispečere jau runāja pa telefonu
ar šoferīti un par kašķīgo klienti jau bija informēta. Nē, naudu
viņi neatdodot, jo autobuss jau ir prom. Loģiski, piekrītu.
Dispečere arī piespiedu kārtā piekrita, ka mana vieta mikroautobusā
pienācās man, bet mikroautobuss ap to laiku gan jau bija
Ozolniekos. Protams, situācija strīdīga. Varbūt tiešām klients, kas
ierodas minūte minūtē autobusa atiešanas brīdī, pats ir vainīgs.
Galu galā ar emocijām un nokavēto tikšanos Rīgā bija jātiek galā
vien pašai.
Bet nu, beidzot, pārdomas. Vai mēs,
pakalpojumu saņēmēji, esam vajadzīgi pakalpojumu sniedzējiem? Es
varu niknumā uz autobusu parku atteikties izmantot tā pakalpojumus.
Bet no tā autobusu parks necietīs, jo
1) neviens
mikroautobuss tāpēc tukšāks nepaliks, jo braukt gribētāju ir vairāk
kā reisu,
2) nav konkurenta, kurš varētu pārņemt
mani kā klientu (ja neskaita Latvijas dzelzceļu – vilciens reizi
stundā).
Tas pats attiecas uz daudzām citām
vietām. Es varu būt neapmierināta ar pārdevēju lielveikalā vai
reklāmām televīzijā visnepiemērotākajā brīdī, bet tas neko
nemainīs. Tā kā konkurences nav, pakalpojuma devējs vienalga saņem
pietiekami daudzus pakalpojuma tīkotājus.
Morāle?
Tak nekāda. Slīcēju glābšana pašu slīcēju rokās. Tikai sevis paša
nomierināšanai varam izteikt kādam savu sāpi, nošausmināties, un –
dzīvot tālāk. Varam izdarīt izvēli, bet visiem citiem –
vienalga.
Un tā nu novēlu šoferītim garšīgas
pusdienas par papildus ienākumiem – divreiz pārdoto vietu! Lai labi
garšo, un naktī labs miegs. Es arī bez pusdienām nepaliku, un naktī
labi gulēšu. Bet ar mikroautobusu laikam tomēr vairs
nebraukšu….l
