Augusta un vasaras beigas, kad bērni gatavojas atgriezties skolā, man liekas piemērots laiks, lai salīdzinātu Latvijas un Jaunzēlandes izglītības sistēmu.
Kopš esmu Latvijā, šķiet, visas sarunas ar šejieniešiem novedušas līdz krīzei un galu galā – līdz situācijai, kas šonedēļ pēc atgriešanās mācību iestādēs sagaida skolotājus un skolēnus. Un tas ir labi, jo maz ir tādu, kurus neietekmē pārmaiņas izglītības sistēmā.Gadu gaitā arī Jaunzēlandi šajā jomā skārusi virkne izmaiņu, un tagad – arī krīzes iespaidā – tiek veiktas reformas, lai mazinātu spiedienu uz izglītības iestādēm.Jaunzēlande vēsturiski ir agrāra valsts, daudzi dzīvo nelielās kopienās plašās teritorijās un nodarbojas ar lauksaimniecību. Tā kā skolas ar internātiem parasti neuzņem skolēnus līdz 13 gadu vecumam, vitāli svarīgas bija un joprojām ir mazās skolas, kurās varētu mācīties šo reģionu bērni. Lauksaimniecībai kļūstot vairāk mehanizētai, īpaši deviņdesmitajos gados šajos reģionos dzīvojošo skaits saruka, bieži vien atstājot skoliņas ar mazāk nekā 30 bērniem. Tās vairs nespēja izdzīvot, līdz ar to skolēniem nācās pieņemt realitāti un braukt ar autobusiem ievērojamus attālumus uz skolām citās apdzīvotajās vietās. Tobrīd skolu slēgšanu uztvēra ar lielu pretestību, bet drīz cilvēki pieņēma realitāti, un pašlaik šis jautājums vairs nav tik aktuāls. Realitāte bija arī tā, ka pedagogi palika bez darba. Par labu nāca tas, ka Jaunzēlande tajā laikā neizjuta finansiālo krīzi un varēja atrast citu darbu. Taču Latvijā plašajām izglītības reformām nevarētu būt vēl nepiemērotāks laiks kā tagad.Jaunzēlandē var mācīties arī no attāluma, mammām pildot skolotāja pienākumus. Tas iespējams tikai līdz 13 gadu vecumam, kad bērns tiek nosūtīts uz internātskolu. Jaunzēlandē daudzi vidējās izglītības iegūšanai izvēlas šādas mācību iestādes, un arī es pats četrus gadus vidējo izglītību apguvu netālās pilsētas Dunedinas internātskolā. Aptuveni 120 tūkstošu iedzīvotāju pilsētā bija piecas skolas ar lieliem internātiem.Manuprāt, šajā piemērā var saskatīt līdzību ar to, kas pašlaik notiek Latvijā. Skaidrs, ka nekādā ziņā nav attaisnojams pedagogu algu ievērojamais samazinājums, bet varbūt tas ļaus saprast, ka skolu loma krītas un dažu mācību iestāžu slēgšana nav unikāla pieredze tikai Latvijai vien. Cerams, pašreizējā situācija ir īslaicīga un, saskatot gaismu tuneļa galā, cilvēki sāks atgriezties Latvijā, bet skolu nozīme atkal augs.The closure of some schools is an experience not unique to LatviaAs August and summer draw to an end and children begin to prepare a return to school, I felt this to be an appropriate time to contrast and compare the education system in Latvia with that in New Zealand. During my time since arriving in Latvia, I think that every conversation I have had with a Latvian has at some point or another turned to the financial crisis, and ultimately the crisis facing teachers and students alike when they return to school next week. And it is good reason that this continually pops up in conversation because there are few in the country that are not affected by the changes taking place in the education system. Over the years, New Zealand too has experienced a number of problems in the education sector, and now as well as a consequence of the financial crisis, reforms are being introduced in attempts to lesson the tension on education providers.New Zealand is traditionally an agrarian society, with many farming communities existing in remote areas. With boarding schools typically not taking students until the age of 13, it was, and still is, vital for these remote communities to have small schools catering for the region’s children. However, as farming moved to being more machinery based, particularly during the nineties, the number of people living in these remote areas dwindled, often leaving small area schools with less than 30 students. These schools were soon no longer sustainable so children were faced with the reality of travelling significant distances by bus to neighbouring communities for education. At the time the closures were met with strong opposition but communities soon came to accept the reality of the situation, and it is no longer such an issue. The reality of the situation was that teachers were also left out of employment. Perhaps the saving grace for New Zealand was that we were not experiencing a financial crisis at the same time and other work was readily available. The widespread education reforms in Latvia however, could not be more untimely.Another option is for children to learn by correspondence, with their mother acting as a teacher. This option is only available until the age of 13, when the children are sent of to boarding school. Boarding school is a popular option for secondary school education in New Zealand, with parents, traditionally from farming communities opting to send their children to main centres for education. I myself experienced four years of secondary education in a boarding school in a nearby city, Dunedin. With a population of approximately 120 000, the city boasted five schools which had significant boarding facilities.I believe comparisons can be drawn from this example and what is taking place in Latvia at the moment. Obviously this example in no way justifies the significant cuts in teacher’s wages, but it may perhaps help Latvians accept that school roles in the country are dropping significantly and the closure of some schools is an experience not unique to Latvia. Hopefully the current measures are somewhat temporary and as we begin to see the light at the end of the tunnel, people will begin to return to Latvia and the school roles can begin an upward climb.
