Slieksnis ir pārkāpts, un ir atvērtas durvis uz vasaru. Vienam šis pārkāpšanas brīdis saistās ar Saulgriežu nakti, citam – ar Līgo ugunskuriem. To dziesmās , draugu sarunās, teiksmainās nakts noskaņās un saullēkta gaidīšanas attīrīti, brīdi vēl pakavējamies pie sliekšņa, pirms spert soli nākošajā dabas spirāles ciklā. Slieksnis – mazliet noslēpumaina vieta, uz kuru parasti ved mazāki vai lielāki pakāpieni. Uz tiem stāvot, vēl var apdomāties – vai spert nākošo soli? Un vai tevi aiz šī sliekšņa vispār kāds gaida? Vai tev ir ļauts to pārkāpt? Vai esi izpelnījies šo godu?
Dažām tautām ir ticējums, ka uz sliekšņa nevajag sēdēt. Bet tie pāris pakāpieni UZ to bieži ir viena no iemīļotākajām atpūtas vietām .Tur bērni, kā zvirbuļi satupuši, izdomā savus dienas darbus un nedarbus, pirms aizspurgt viņiem vien zināmos virzienos.Uz tā apmetas noguris darba vīrs, noaudams smilšu vai graudu piebirušos apavus. „Tepat, saulītē, piesēdīsim parunāt!” bilst uz brītiņu atskrējusi kaimiņiene.Slieksnis – kaut no ozolkoka taisīts – ar laiku sadilst, jāmaina, jātaisa jauns, bet tie divi vai viens pakāpieni kopš mājas celšanas ir mūžīgi, un tas varbūt ir tas visvērtīgākais, visskaistākais, kas katrā mājā ir. Es to zinu, un es to gribu jums pastāstīt šajā pēcsvētku laikā. Tas ir stāsts par slieksni un diviem pakāpieniem uz to mana vectēva mājās „Mārās” Ziemeļvidzemē. Katrs ir nepilnu kvadrātmetru liels;viens vairāk pelēks, otrs – iesārts. Kopš mājas celšanas 1873. gadā, kalpodami simtiem un ,nebaidīšos teikt, – tūkstošiem – gājēju un nācēju, tie ir nogludināti, droši , stabili un skaisti. Aizsaulē aizgāja vectēvs, kuram sēdējām klēpī uz saules sasildītajiem akmeņiem, pēc gadiem uz viņa pusi devās vecākā meita – „Māru”apsaimniekotāja, tad sāka iebrukt jumts, māja arī lēni iegāja zemē, tikai akmeņi, savu slieksni zaudējuši, joprojām atradās turpat. Katrā tās puses apciemojumā lūdzu kaimiņu, lai sargā sliekšņa akmeņus, jo tas ir mans vienīgais mantojums.Un tad notika brīnums. Kādu dienu atskanēja telefona zvans un es pārsteigta klausījos teikumu: „Pēc brīža būšu pie jums, atvedu jums mantojumu.” Biju mazliet apjukusi, jo nevarēju iedomāties, ka tiešām pie manis uz Jelgavu ir atbraukuši vectēva mājas sliekšņa akmeņi. Tie bija veikuši 200 km garu ceļu no Kārķiem, ar ceļamkrānu mašīnā iecelti un stipra vīra- Kārķu baznīcas mācītāja Ģirta Kalniņa –manā namdurvē izvelti. Grūti izstāstīt, cik laimīga , bagāta un lepna tai brīdī es jutos – kā jau mantojumu saņēmusi.Cik daudz domu, ar šiem abiem runājoties! Es varu iedomāties, kā mans tēvs, mazs būdams, mācās pāri tiem tikt laukā no mājas. Kā pār tiem viņš ieved vecākiem savu līgavu iepazīstināt. Kā man ,maziņai, jāaiznes līdz slieksnim sarkanā cepurīte, pilna olām no atrastā perēkļa.Un cik brīnišķīgs ir rīts un pasaule plaša, kad, atmodusies pēc nakts,pārkāpju slieksni pretī jaunai dienai!Ejot rīt uz darbu, uzsākot ikdienas pēcsvētku gaitas, pārkāpjot savas mājas slieksni, pateiksimies viņam par visiem, kuriem tas atļāvis pie mums ienākt ,un par tiem, kurus ar svētību prom vadījis. Tie ļaudis ir bijuši mūsu mājās, un viņu soļi uz mūžiem ir te ierakstīti. Arī tas reiz būs jūsu mantojums.
