Dažkārt šķiet, ka gan ticīgie, gan neticīgie klusībā cer uz cilvēces vēsturē lielāko atklājumu – ka zinātniski pierādīs Dieva esamību vai arī Viņa neesamību. Taču loģika vedina uz aizdomām, ka tieši šī cerība jeb vēlme ir cilvēku lielākie maldi, kas tos padara vienlīdz nedrošus, neatkarīgi no attieksmes pret Dievu, jo nenovērtēts paliek vārds «ticība».
(Brīdinu: ja maz laika, tālāk nav vērts lasīt, jo rakstiņš ir pagarš.)Vai mēs ticam Zemes gravitācijai? Muļķīgs jautājums, taču ne mazsvarīgs, jo tas patiesībā nav jautājums par ticību. It kā lieki jautāt, jo tas ir zinātniski pierādīts. Pat nevajag zinātni. Var neticēt gravitācijai, un, cenšoties palidot, iekrist peļķē. Gravitācijai nav jātic, jo zinām, ka tā ir.Šādās pārdomās nereti tiek zaudēta vārdu jēga. Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca pauž, ka ticēt – nozīmē būt tādam, kam ir pārliecība (piemēram, par kā patiesumu, esamību, īpašībām), kura parasti balstās uz daļēju pamatojumu, pierādījumu vai kurai nav pamatojuma, pierādījuma. Un līdzīgi šo vārdu skaidro citās valodās.Tas nozīmē, ka Dieva pierādīšana vienā mirklī iznīcinātu ticību Tam. Jo tad Viņš būtu kā gravitācija, kas ir, un tam nemaz nav jātic, jo to apzinās. Taču ir iespējams kāds Dieva skaidrojums, kas ticību no neloģiskas padara loģiskā un ar to daļēji pierāda Dieva esamību.Zinātnieki, kas vienmēr ir apšaubījuši Dievu, nekad nav apšaubījuši tā apraksta pamatotību – arī to, kas Bībelē. Tātad Dievs varētu būt kas tāds, kas – ir. Pievēršoties loģikai, neatkarīgi no apstākļiem un nosacījumiem, visilgstošāk ir – pati esamība.Dievs esot visa sākums un gals, vienlaikus tam nav ne gala, ne sākuma, tas ir mūžīgs un bezgalīgs. Līdzšinējā loģika saskaņā ar zinātni liecina, ka Visumam ir gali un malas. Kādam nezināmam garam varbūt tas atbilst, bet loģika to pamatoti nepieņem. Un kā tad ar – Esamību? Arī tā ir bezgalīga, vienlaikus visa sākums un gals.Un te nu pietuvojamies būtībai. Vai kaut kāds dievs var eksistēt ārpus esamības? Loģiski nevar, jo ārpus esamības ir neesamība, un tur viss – nevis ir, bet gan – nav. Vai Dievs būtu tik nepilnīgs, ka kaut kādos loģikas nosacījumos nevar eksistēt? Bet kas nepieciešams neesamībai, lai tā eksistētu? Loģiski neesamība iespējama vien tad, kad tā – ir, eksistē. Tātad neesamības eksistencei nepieciešama esamība, lai neesamība varētu būt. Sanāk šķietams duālisms, kurš augstākajā instancē nav tomēr duāls. Tas mazliet atgādina stāstu par Dievu un viņa pretinieku, par kuru Dievs tomēr ir stiprāks. Starp citu, sugas vārdam «pretinieks» pat jebkurā mūsdienu ebreju valodas vārdnīcā atradīsiet tulkojumu – tādu pašu sugas vārdu, kas lasāms «satan». Tā arī var būt viela pārdomām, taču ne viena šāda raksta apjomam.Un te nu mēs nonākam pretmetu pasaulē, kurā nav iespējams līdzvērtīgs duālisms. Esamība ir bez neesamības, bet neesamība nav iespējama bez esamības, jo lai tā būtu iespējama, tai vienkārši ir jābūt. Un ja nu – Esamība ir Dievs?Jums tas šķiet pārgalvīgi? Bet vai Esamība nesanāk loģiska visa esošā radītāja? Vai Esamībai nepiemīt enerģija? No loģikas iespējams, ka tā pati ir visa esošā enerģijas avots. Vai Esamībai nevar piemist apziņa? No loģikas – var, jo kaut kādas būtības vai eksistences programmai iespējams programmētājs un administrators. Bet loģika klusē uz citas robežas – Esamību pašu par sevi nevar zinātniski pierādīt. Pašsaprotami mēs zinām, ka arī gravitācija ir – tātad tai piemīt esamība. Taču pati gravitācijas esamība nav nedz pierādāma, nedz izmērāma, jo – Esamība, kas aptver visu materiālo pasauli, pati par sevi ir nemateriāla. Šeit loģikas ķēdīte beidzas, un neatbildētam jāpaliek jautājumam – vai Dievs ir Esamība?Neiedziļinoties valodnieciskos semītu valodu traktātos, ko var atrast attiecīgā literatūrā, vien atgādināšu, ka vārds «Jahve» oriģinālā ir vienā personvārdā apvienots vārdu savienojums, un to nepilnīgi iespējams tulkot. Viena no versijām ir, ka tas apzīmē jēdzienu «es esmu» ilgstošā tagadnē («es-esmu-esošs»). Šai loģikas ķēdei ir pilnīgi lieki apjaust vārda «Jahve» tulkojumu, taču tas var atklāt citas sakarības. Bet ja pamēģina Bībelē vārdus «Tas Kungs», «Jehova» aizstāt ar «Jahves» jēdzienam tuvāko – «Esamība», iespējams piedzīvot interesantas atklāsmes.Šādā formā nav iespējams Dievu saskatīt kā «īgnu veci, kurš brauc pa debesīm uguns ratos, uzsūtīdams krusu» (interesanti, ka šai emocionālajā dievišķā tēla vienkāršošanā senā ebreja iespaidi saistībā ar pērkonu un negaisu daudz neatšķīrās no seno baltu ciltīm).Filosofiski pievilcīgi šķiet kabalistu secinājumi par Rakstiem pēc gadsimtiem (iespējams, gadu tūkstošiem) ilgiem Rakstu pētījumiem, kas nāk no ebreju valodas lietošanas tradīcijām, kurās auguši arī apustuļi un Jaunās Derības (JD) pierakstītāji.Jāpiebilst, ka kabala kopumā var būt nepieņemama dēļ lielās mistikas un «eņģeļu grāmatvedības» devas. Tomēr loģikā, kuru kabalisti meklēja iedziļinoties sakarībās, kā Raksti izskaidro paši sevi, – tur šī mācība radījusi spilgtus secinājumus, un man nav nekas pret mācībā «Zohar» pausto, kur Dievs ir skaidrots kā «vecākais no vecākajiem, nezināmākais no nezināmākajiem ir ietērpts formā un reizē tam nav formas. Viņš ir ietērpts Visuma formā, un vienlaikus Viņam nav formas, jo ir neizzināms un neaptverams.» Šādā izpratnē Dievs ir absolūta nenosakāma bezgalība, jebšu vēl īsāk, – Nekas, kas vienlaikus ir Viss.Dievs ir Radītājs un Visuma Avots, kas organizējis eksistenci visam, Dievs ir Eksistences Avots. Jo tā ir loģiska augstākā instance, kas ietekmē jebkurus procesus. Un tā ir gan mīlestība, kas vairo dzīves (jebkā Esamības) kvalitāti, gan arī nepielūdzamie visuma dabas likumi, kuri mums «iesit», ja kaut ko aizmirstam, un rada «Dieva bardzības» ilūziju (īstenībā konstanta taisnīguma neizbēgamību, kurš nepakļaujas «emocionālās loģikas» interpretācijām).Un ticība Eksistences Avota «galējai instancei» paver izziņas, apziņas, mīlestības un sapratnes Ceļu, kas ved pie Eksistences Avota, un šā Ceļa rezultāts ir dzīves jēgas kvalitāte, kas nosaka pašas dzīves kvalitāti, kuras īstenošanā sapratne vedina izvairīties no Eksistences Likumsakarību (nevis likteņa) «sitieniem», un tā visa rezultātu produktivitāte sublimējas stāvoklī, ko izjūt kā Laimi, Piepildījumu.Kas varētu būt vislielākais ļaunums jebkam, kas eksistē un ir? No loģikas tam, kas ir, visbīstamākais ir – nebūt. Neesamība. Jebkādas būšanas pretinieks, jeb ebreju valodā – «satan». Laikam visbriesmīgākais ir – nebūt vispār, jeb būt neesamībā. Lielāko daļu pasaules reliģiju vieno ideja un iespēja, ka negatīvais ir izkliedējams un iznīcināms, tātad tas nav dievišķs. Kur pielūdz zelta vai koka gabalu (pat ja tas ir krusts), tur sākas negatīvā «atdzīvināšana», jo no loģikas – gan zelta, gan koka dieveklis var nebūt, tas pakļauts neesamības varai.Taču šī loģika, kas varbūt daļēji pierāda Dievu kā Esamību, apstājas pie vēl kāda personāža – Jēzus. Nereti gadās saskarties ar tādu secinājumu par Bībeles vēsti, ka – ja pats Dievs vēl ir saprotams, skaidrojams un pieņemams, tad Jēzus šķiet kā pretruna un nav izprotama Jēzus jēga… Negribu šeit iedziļināties Bībeles skaidrojumā, kas ir bezgalīgs process, nedz arī tajā, kā Jēzus sasaista Veco Derību (VD) ar Jauno Derību (JD).Lai izprastu Jēzus, kā Dieva iemiesošanās cilvēkā, vajadzību, jāatceras pirmo radīto cilvēku, kas ir universāls visiem. Kas būtībā tika radīts?1.Moz. 1:27 «Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.»1.Moz. 2:7 «Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli.»Tātad cilvēka radīšanai Bībeles izpratnē ir divas pakāpes jeb apvienoti divi radīšanas darbi. Tika radīts cilvēka gars («esamības matrica») pēc Dieva līdzības un tika radīta cilvēka fiziskā eksistence no matērijas, un to apvienojot, tika radīts cilvēks. Pilnīgi loģiski, ka dievišķais gars (esamība), matērijas (iespējamās neesamības) ierobežots, ir ierobežots arī tā spējās un izpausmēs. Un šī ierobežotība arī producēja «iedzimto grēku» – «labā un ļaunā atzīšanu (noteikšanu)». Starp citu, ārpus Bībeles, no zinātniskas psiholoģijas līdz dziednieciskajam Reiki, visās jomās ir vienots uzskats, ka daudzu (ja ne visu) cilvēka problēmu avots ir – salīdzināšana.Un arī patstāvīgais un neatkarīgais dievišķais gars, baudīdams eksistenci materiālajā pasaulē, liktenīgi krita par upuri salīdzināšanai (nevis mīlēt sevi un citus tādu, kāds esi). Labā un ļaunā atzīšana (noteikšana) – tā bija cilvēka, kas nav pilnīgs, salīdzināšana ar Eksistences Avotu, kas ir pilnīgs. Salīdzināšanas rezultāts bija degradējošs komplekss, un kā vienīgā alternatīva atlika – ilgais Ceļš atpakaļ pie Eksistences Avota.Lai atbrīvotos no gara pakļaušanās matērijai un no zināmas pašiznīcināšanās vai degradācijas, cilvēcei ilgi bija jāievēro Eksistences Likumsakarības, no kurām simboliskie un primitīvie vairāk nekā 600 baušļi Bībelē ir tikai piliens Likumsakarību jūrā. Piepildījās paredzamā nespēja būt saskaņā ar Likumsakarībām, tāpēc Eksistences Avota mīlestība dāvāja daļu no sevis cilvēkam, lai viņš saņemtu Eksistences Būtību.Un te nu nonākam pie cilvēka «pārtaisīšanas» caur Jēzu (ebreju valodā: Ješua). Viņš nav tikai Skolotājs, kas izskaidroja, vienkāršoja un atviegloja Likumsakarību izpratni. Jēzus ir Būtība tāpēc, ka tas ir tiešais ceļš atpakaļ. Jēzus iezīmē pretējo ciklu cilvēka radīšanai – Eksistences Avots ticis sasaistīts ar matēriju tāpēc, lai veiktu to pašu «lāstu» – salīdzināšanu. Eksistences Avots pats Sevi salīdzināja ar cilvēku (izdarīja to, ko gribēja cilvēks), bet Viņš nav pakļauts iespējai gūt «degradējošu kompleksu», jo ir – Eksistences Avots. Un tieši tāpēc tas nenozīmē, ka cilvēks ir atbrīvots no «iedzimtā grēka», jo tas nozīmē īsāku Ceļu pie Dieva – Ceļu, kas ir pretējs pirmā cilvēka vājumam.Caur Būtību (kas ir Jēzus) cilvēka materiālā daba paliek ierobežota, bet cilvēka gars (kas radīts pēc Dieva līdzības) tiek atbrīvots no degradējošā kompleksa gluži kā psihoterapijas seansā – ar nosacījumu, ja viņš to sevī pamana un atzīst un ja pats pieņem risinājumu Būtībā, kas paver Ceļu. Bet viss ir paša cilvēka varā. Tas ir ceļš caur Atziņu, Sapratni un Mīlestību – tieši to plašo un visaptverošo Mīlestību, kuru cilvēce savas pastāvēšanas laikā tā arī nav spējusi definēt.Un tā kā visu iepriekšminēto nevar zinātniski pierādīt – tad tam var tikai ticēt vai neticēt, un tāpēc tas ir – ticības jautājums. Un tāpēc pastāv formulējums, ka caur ticību Jēzum (Būtībai un Ceļam) cilvēks sāk tuvoties Eksistences Avotam, un atbrīvots ir ne tikai viņa gars, bet arī apziņa, un, iespējams tāpēc ir kristieši, kas «atdzimšanu Jēzū» bauda savā ikdienas dzīvē (ja vien tie nav liekulīgi meli, kādus var rosināt Tradīcija būt draudzē vai iet baznīcā). Tāpēc Rakstos ir vietas, kur Jēzu nosauc par otro Ādamu… 1.Kor. 15:45 «Tāpat ir arī rakstīts: pirmais cilvēks, Ādams, kļuva par dzīvu dvēseli, – pēdējais Ādams par dzīvu darītāju Garu.»Savā veidā tas šķiet kā gara terapijas seanss Eksistences Likumsakarību harmonijā, kur zaudē «kompleksu» un atgūst savu tīro Es ar savām patiesajām vēlmēm nevis «niķiem».Bet, ja atgriežamies pie loģikas un izmantojam vienīgo Dieva apzīmējumu, ko pieļauj loģika, tad Esamības Dēls, kas vienlaikus ir Esamība, nešķiet nekas absurds. Protams, ir daudz nosacījumu, ko pārspriest, taču Cilvēks, kas sevī pārstāvējis Esamības pilnību, nešķiet nekas neiespējams.Turklāt tiem, kas pieļauj, ka pasaules reliģijas ir kā cilvēciskā saprāta prizmā lūzuši gaismas stari, kas sākotnēji nākuši no viena balta gaismas Avota, arī Jēzus nav nekas svešs un tikai kristietībai raksturīgs.Hinduismā savā ziņā Brahmana, Šivas un Višnu personībā mēs varam pamanīt Trīsvienību, turklāt Cilvēks Krišna bija dieva Višnu avatāra (advente; iemiesošanās) materiālajā pasaulē.Pasaules reliģijās Jēzus nav vienīgais Dieva Dēls… Seno grieķu un romiešu pagāniskās reliģijas pilnas ar dieva dēliem – atliek tik mītus palapot. Ēģiptiešu mitoloģijā: dievam Ozirisam ir divi dēli – Horuss un Anubiss. Anubiss mitis tikai dievu valstībā, bet Horuss dzīvojis arī starp cilvēkiem cilvēka ādā.Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības dibinātājs A.Č. Bhaktivēdānta Svāmī Prabhupāda savā darbā «Bhagavad-gīta kāda tā ir» rezumē: «Kungs Krišna nebija parasts cilvēks, Viņš bija Pats Visaugstais Dievs, kas atnāca uz Zemi un spēlēja prinča lomu kāda tā laika dinastijā… Un, tā kā Viņš gan radinieks, gan mūžīgais reliģijas aizstāvis, Viņš svētīja un aizsargāja taisnīgos Pāndu dēlus.»Hinduismā Dievam Šivam bija dēli Karthikeja un Ganešs, arī Ajapans vai Mahavišnu (Mohini), bet Šivas daudzpersoniskās (nevis trīsvienības, bet daudzvienības) būtības personai Rudra (kas ir arī Šiva) bija dēls Maruts.Ķeltu un baltu pagānismā dievam (debesu tēvam, pērkona tēvam) arī ir Dieva Dēls (etnogrāfi lēš, ka latviešiem tas ir dainās aprakstītais Jānis):4989Es iesēju zelta zirniLielajā tīrumā.Tas izauga lielis garšLīdz pašiem debešiem.Pa tiem zirņu zariņiemEs uzkāpu pie Dieviņa.Es redzēju Dieva dēluKumeliņu seglojot.Labrītiņ, Dieva dēls,Vai redzēji tēv’ ar māti?-Ej, meitiņ, tec, meitiņ,Līdz viņam kalniņam,Viņa kalna galiņāTur guļ tavs tēvs ar māti,Tur guļ tavs tēvs ar mātiZem zaļām velēnām.Zoroastriānismā, kura pamata vēsts ir Avesta, pastāv dažādas interpretācijas (atkarībā no novirziena):a) Atars (Uguns) ir vienīgā dieva Ahura Mazdas dēls;b) pastāv plašs priekštats, ka ļaunais gars un dēmonu valdnieks Angra Mainiju arī ir dieva Ahura Mazdas dēls (līdzās “labajam dēlam” Ataram);c) jaunā zoroastrianisma novirzienā (kopš 5.gs.p.m.ē.), ko sauc par zurvanismu, ir cita Avestas interpretācija – sākotnējais dievs ir laika dievs Zurvans, un tieši šā dieva dēli ir Angra Mainiju un Ahura Mazda, kuram savukārt ir dēls Atars, pie kura vēršas cilvēki.Un tātad kristietībā un mesiāniskajā jūdaismā dievam Jahvem (vārdu iespējams tulkot/interpretēt kā «es-esmu/esamība») bija dēls Ješua (šo vārdu valodnieciski iespējams tulkot/interpretēt kā «atpestīšana/viņš-ir»).Iespējams, ka kļūdos, bet šķiet, ka tikai Krišnas un Jēzus Kristus gadījumos Dieva Dēls vienlaikus ir arī pats Dievs (viņa atnākšana/avatara/advente cilvēka miesā).Jāpiebilst, ka arī Buda ir dievišķā gara piedzimšana cilvēka miesā, taču mācība satur dievišķo apziņu nevis personificētu Dievu, taču Buda ir dievišķā dēls.Taču pēc senajiem rakstiem visspilgtāk tikai un vienīgi Kristus personā tiek noslēgts Eksistences Avota Radīšanas cikls, kas paver iespēju gūt gara Brīvību tieši tādā pašā Ceļā, kādā tā reiz zaudēta.Atgriežoties pie loģikas, ko šādu kādam uzspiest ir neiespējami.Kas attiecas uz Būtību nepieņemošiem, saskaņā ar Bībelē pausto, viņi nav Eksistences Avota aizmirstībā: Rom. 2:14 «Jo, ja pagāni, kam bauslības nav, sekodami savai dabai, izpilda bauslību, tad viņi, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība.»Savukārt, kas to pieņem, tas zina no Pirmavota, ka: Jāņa 14:6 «Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.» Un tāpēc reiz tika vēstīts: Jāņa 1:1 «Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.» Jāņa 1:14 «Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.»Vārds? Vai Dieva Vārds? 2.Moz. 3:14 «Dievs sacīja uz Mozu: «ES ESMU, kas ES ESMU.» Viņš sacīja: «Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums.»» Vienlaikus Nekas un Viss.Un ja nu tas/tā (patiesam Dievam nav dzimtes) ir – pati Esamība – vienīgais, kas loģiski iespējams pirms radīšanas un pēc neesamības un kam likumsakarības dabā ir tādas, ka prāts to nevar aptvert?Nobeigumā jāpiebilst, ka, kāds jums teiks, ka šīs pārdomas ir nekristīgas un tamlīdzīgi. Jā, iespējams, daudzu kristiešu denomināciju pārstāvjiem ir taisnība, un saskaņā ar viņu draudžu doktrīnām vai dogmatiku tā tiešām ir.Taču pašam uzmanības vērts šķita tas, ka negaidīti dīvainā kārtā šāds loģisks Dieva izpratnes risinājums nav klajā pretrunā ar Bībeli, ja distancējas no kristietības dogmām. Un ja nu Bībelē aprakstītais varbūt nav tikai konkrētas reliģijas kanons, un, kas zina, iespējams, tā pārprasta pašas reliģijas iekšienē?
