Patiesa humoreskaGana pabijusi paēnā, mūsu valstī svētku štāti atkal uzvilkusi Starptautiskā sieviešu diena. 8.martam oficiāli piešķirts atzīmējamās dienas statuss.
Es, pārlūkojot atmiņu plauktiņu, kopā ar kolēģi Zigi dodos uz attālo Salacgrīvas dārzniecību pēc ziediem. Jautāsiet, kādēļ tik tālu? Daudzmaz prāvākā pilsētā nopirkt lielāku skaitu ziedu astoņdesmito gadu vidū nebija tik vienkārši. Taču ar Salacgrīvas dārzkopjiem mūsu kolektīvam bija iedibinājies ciešs sociālās pazīšanās modelis. Piejūras pilsētiņā mēs vienmēr varējām iegādāties tulpītes, ja vien tās laikus bija pieteiktas. Gods kam gods – dārzkopji bija vārdu turējuši arī tajā tālajā Sieviešu dienā. Nokārtojuši nepieciešamās finansiālās formalitātes un saņēmuši ziedus, gandarīti devāmies atceļā. Zigis (arodkomiteja) nebeidza vien priecāties: tulpes krāšņas kā nekad! Bijām jau aiz Tūjas, kad mūsu moskvičs sāka aizdomīgi grabēt, līdz beidzot mašīna apstājās pavisam. Likām prātus kopā, taču iešķilt autiņā ierasto «dziesmu» tā arī neizdevās. Par laimi, netālu bija lauku sēta, uz kuru stiepās telefona vadi. Sazinājāmies ar «centru» un palūdzām steidzami atbraukt pretī ar citu transportlīdzekli. Pēc stundas, pusotras glābējautiņš bija klāt. Stundenis gan nebija stāvējis uz vietas! Laika līdz 8.marta svinībām bija atlicis maz. Vai nu tagad meklējama vaina apklusušajā dzinēja sirdī?! Aizvilkām sabojājušos tehniku līdz tai pašai lauku sētai un turpinājām atceļu tādas pašas markas autiņā. Iznīkuši un izsaluši galapunktu sasniedzām īsi pirms svinību sākuma. Izdevās! – līksmojām. Steigšus atrāvām mašīnas bagāžnieka vāku, bet kastē… tikai rezerves ritenis un lāpsta!… Viss mūsu krāšņais pirkums bija palicis māju pagalmā pie Tūjas… Ja vēl ko šajā sakarā gribētu piebilst, tad tā jau būtu proza.
