Ne tik sen esmu noskatījies pazīstamu filmu par tā saucamo padomju vēsturi un moderno Krieviju. Kāpēc tā saucamo? Atbilde ir vienkārša – filmas pretendēšana uz vēsturisko patiesību ir nepamatota.
Reālie fakti tika izmantoti lai izdarītu pavisam citus, nepareizus secinājumus. Vieni fakti tika pārspīlēti, par otrajiem vispār nav ne vārda. Redzams, ka šo filmu centās radīt profesionāļi, tāpēc no vienas puses, ir žēl desmit minūšu laikā noraidīt visu, ko viņi ir panākuši. Bet, vēsturiskās patiesības labad tas ir jādara.Uzreiz jāteic, ka padomju režīma noziegumus nevar noliegt. Ir oficiāli dokumenti, kas liecina par to, ka miljoniem cilvēku tika nogalināti, nomira badā, strādāja nometnēs vai kā citādi cieta no boļševiku darbības. Varbūt filmas autori cerēja, ka tos, kuri pamēģinās apspriest un noliegt to, kas ir parādīts filmā, kritizēs citi skatītāji. «Kā Jūs varat?» – droši vien pateiks tie, kuri uzticējas visam, kas tika radīts filmā. Kritiskā attieksme pret visu ir zinātnes pamats. Mums vajag izmantot šo principu, ja mēs runājam par vēstures zinātni, nevis par tās populāro daļu, kuru izmanto politiķi – tajā skaitā arī TB/LNNK Eiroparlamenta deputāti. Tāpēc uzreiz lūgsim «izslēgt» visas emocijas un padarīt mierīgo faktu vērtēšanu par savu vienīgo instrumentu. Citādi šī raksta lasīšana būs vienkārši zaudēts laiks.Pamēģināsim atbildēt uz jautājumiem, kurus apsprieduši filmas autori. Pirmkārt, tika apspriests jautājums par ukraiņu iznīcināšanu Ukrainā trīsdesmito gadu sākumā. Uzreiz jāpasaka, ka nekādas, tieši pret ukraiņiem vērstas politikas nebija. Bija bads, ko izraisīja komunistu nepārdomāta agrārā politika. Bet kā var nodalīt nomirušos cilvēkus pēc tautības? Ja no bada ir cietuši ukraiņi, krievi, ebreji, baltkrievi un citi Ukrainas teritorijā vai tad ir pieņemams runāt tikai par ukraiņu genocīdu? Bet bija vēl viens, tikpat drausmīgs bads – Krievijā, pie lielas upes Volgas dzīvojošie arī mira no bada. Viņiem arī tika atņemta pēdēja pārtika, viņus arī represēja. Kāpēc tad autori nerunā par krievu tautas genocīdu?Naivi ir domāt, ka visā, kas notika, ir Maskavas un Staļina personīgā vaina. Protams, ļoti daudz bija atkarīgs no centrālas varas, bet dažus lēmumus pieņēma arī vietējo republiku varas orgāni. Tieši krievu un ukraiņu tautības «biedri» pieņēma lēmumus par to, kā un kad tikt galā ar «tautas ienaidniekiem». Visas represijas taču veica vietējie orgāni, nevis augstākie valstsvīri patstāvīgi.Runājot par to, ka Ukrainas robeža bija slēgta un neviens vienkāršs iedzīvotājs nevarēja aizbraukt, var atcerēties faktu, ka Ukraina visu laiku ir bijusi PSRS visauglīgākā teritorija, un tās iedzīvotāji bija ekonomiski svarīgi Maskavas un Kijeva varām. Tas, protams, neattaisno robežas slēgšanu, bet noraida to, ka Ukrainas iedzīvotājus apzināti iznīcināja.Kad Krievijas impērijā 1917.gada februārī notika revolūcija, valsts pamazām sāka irt – parādījās milzīgs skaits politisko spēku, kuri gribēja tikt pie varas. Vieni no tiem bija Ukrainas nacionālisti, jeb, pareizāk sākot, fašisti Petļuras vadībā. Apvienoti pēc nacionālas piederības, karavīri ar ieročiem rokās nogalināja vienkāršos cilvēkus un nodarbojās ar aplaupīšanu. Skaidrs, ka galu galā viņus sāka ienīst paši Ukrainas iedzīvotāji, pievienojoties sarkanajiem. Tā nebija vienkāršās tautas iznīcināšana, tā bija cīņa pret haosu un noziedzību.Ļoti daudz bija runas par Marksa un Engelsa mācību un par to, ka Eiropai vajag izvairīties no viņu idejām. Bet, lai to izdarītu, vispirms vajag iznīcināt pieminekļus. Loģika ir gluži tāda, kas bijusi Tautas frontes pārstāvjiem. Kas ir mainījies, kad Latvijā iznīcināja visus pieminekļus Ļeņinam? Vai tad cilvēki uzreiz sāka domāt citādi, sāka rīkoties un uzvesties citādi? Nebūt nē. Eiropieši saprot, ka vēsture ir tāda, kāda tā ir, un katrā no laikiem bija kas labs un slikts. Marksam bija daudz utopisku un radikālu ideju, bet, tieši pateicoties viņam, mums šodien ir modernā Eiropa – tāda, kāda tā ir. Jo stipras arodbiedrības, strādnieku un maznodrošināto aizsardzība, labdarība no uzņēmēju puses, cīņa par savām tiesībām – tas viss ir marksisma ideju rezultāts. Tieši tāpēc, ka Rietumeiropas valstis ieklausījās strādnieku vēlmēs un sāka realizēt sociālās programmas, viņiem nebija sarkano revolūciju, ko tik gaidīja Ļeņins.Tas, ka PSRS bija marksistiska valsts pēc savas būtības, ir nenoliedzami. Bet komunisma oficiāli nebija. Pastāvēja sociālisms. PSRS nebija vienīgā valsts, kur bija šī sociāli-ekonomiskā iekārta. Daudzās valstīs, tajā skaitā arī Eiropā, tagad ir sociālisms. Atšķirība ir tāda, ka tur izvēlēti citādi, kapitālistiskie modeļi. Vēl viens vēsturisks jautājums – vai komunisms un nacionālsociālisms bija viens un tas pats? Filmā ir mēģinājums pierādīt to, ka abi totalitārie režīmi bija gandrīz identiski. Tas tā, protams, nebija.Padomju sociālisms kategoriski noliedza jebkuru privātīpašumu un uzņēmējdarbību. «Jaunā ekonomiskā politika», kas tika aizsākta Ļeņina laikā un kas paredzēja tirgus ekonomiku vienlaikus ar valsts ekonomiku, Staļina laikos bija aizliegta. Nacistiskajā Vācijā bija ietekmīgākie rūpnīcu un banku īpašnieki, kuri atbalstīja Hitleru cīņā par varu un arī pēc tam kad viņš kļuva par reiha kancleru. Kara laikā viņi saņēma valsts pasūtījumus, viņu uzņēmumos strādāja koncentrācijas nometņu ieslodzītie.Jā, katrs no režīmiem centās radīt jaunu cilvēku. Bet jautājums bija ne tikai, no kurienes viņš nāks – no bioloģijas vai sociālas vides. Galvenais jautājums bija – ar kādiem paņēmieniem panākt šī cilvēka tapšanu. Vāciešu ideāls – ārietis, bija ne tikai bioloģiskā mašīna. Viņam bija arī savas sociālās īpašības – pārliecības, principi, īpašs domāšanas veids, kas atbilst nacistu ideoloģijai. Lai radītu jaunu cilvēku, vāciešu nacisti nolēma nogalināt visus, kuri varēja traucēt jaunās rasas veidošanai – invalīdus, slimos, citus tautas pārstāvjus. Lai radītu jaunu cilvēku, PSRS cīnījās ne tikai ar citu šķiru pārstāvjiem. Valstī sākās izglītības un kultūras attīstība. Liels skaits analfabētu sāka lasīt. Cilvēki sāka masveidā apmeklēt teātrus, skatīties kino. Plaša bija cīņa ar noziedzību. Par cilvēkiem, it īpaši maznodrošinātiem un slimiem, rūpējās valsts. Tika risināti dzīvokļu jautājumi. Radīt pilnīgi jaunu, kvalitatīvi atšķirīgu vidi ir pavisam cits, nekā vienkārši nošaut tūkstošus cilvēku, kā tas bija Vācijā.Protams, padomju un vācu plakātiem bija zināma ārēja līdzība, kā to parādīja filmā. Bet tādā veidā var pierādīt ļoti daudz. Pat to, ko pierādīt nevar. Tas ir vienkārši mēģinājums izmantot cilvēku emocijas. Paskatoties uz šiem plakātiem, var redzēt, ka pēc satura tie ir diezgan atšķirīgi.Ļoti ilgi tiek salīdzināts tas, kas pēc Marksa ideoloģijas vajadzēja iznīcināt atsevišķas šķiras, bet pēc Hitlera mācības vajadzēja tikt galā ar citām nācijām. Ir viens viedoklis, kas atšķiras no tā, kas tika atspoguļots filmā. Markss negribēja cilvēku fizisko iznīcināšanu. Atsevišķas šķiras patiešām vairs neeksistēs, jo cilvēki pāries no vienas šķiras uz otru – domāja Markss. Rodas iespaids, ka Marksa vārdi tika izrauti no konkrēta konteksta un izmantoti lielo secinājumu formulēšanai.Modernās Krievijas un Uzvaras Dienas tematikas izmantošana ir līdzīga labi sagatavotai provokācijai. Nedaudz paskaidrosim, kas ir Uzvaras diena mūsdienīgo krievu apziņā.9.maijs ir diena, kad krievu tauta kopā ar citām tautām ir uzvarējusi ienaidnieku. Vienkāršais cilvēks, kas nebija tieši saistīts ar politiku un sistēmu, ir uzvarējis ienaidnieku, kurš gribēja nogalināt viņu, viņa ģimeni un nodedzināt viņa māju. Tā ir taisnības un labuma uzvara pār melnajiem spēkiem. Uzvaras diena ir svēts datums jebkuram normālam krievu cilvēkam, un jebkurš mēģinājums kaut kā nomelnot šo vēstures notikumu izraisa ļoti negatīvu reakciju. Droši vien, ka filmas autori to labi zināja. Zināja viņi arī to, ka šīs darbs var izraisīt strīdus presē un vienkāršo cilvēku līmenī. Kāpēc tad cilvēku starpā jāizraisa strīdi?Cilvēki, kuri strādāja Sibīrijas nometnēs, veica represijas un strādāja represīvajos orgānos, nekad nebija krievu tautas varoņi. Attieksme pret viņiem vienmēr bija ļoti negatīva. Staļina un Ļeņina režīmus daudzi krievi ienīst tieši represiju dēļ. Pavisam cita lieta ir tie, kas aizstāvēja savu zemi. Vai tā ir noziedzība – cīnīties par savu, savu radinieku un savas tautas dzīvi?! Tieši šos cilvēkus katru gadu godina visā bijušajā Padomju Savienībā.1942.gadā situācija frontē bija grūtā, dažreiz pat līdzīga 1941.gadam. Vācu armija cīnījās par Kaukāzu un ar kaujām gāja uz Staļingradu. Staļins pasludināja savu slaveno pavēli „Nevienu soli atpakaļ”. Tas tika darīts, lai noturētu fronti un neļautu vāciešiem nonākt līdz svarīgajam transporta ceļam – Volgai. Lai to nodrošinātu, tika izmantotas NKVD daļas, par kurām ir runa filmā. Bet autori aizmirst, ka, ja NKVD nebūtu noturējusi Sarkanās Armijas daļas tajos asiņainos 1942.gada mēnešos, viņi varētu nedzīvot tagad. Nebūtu ne viņu, ne arī šīs filmas, kur daži nelaipni vārdi teikti par fašisma uzvarētājiem.Tas, ka Krievijā ir neofašistu organizācijas, ir negatīvs fakts. Bet Krievijas Federācijā arī cīņās pret šīm strāvām. Noziedzīgā darbība tiek apspiesta ar milicijas un drošības dienestu palīdzību. Presē regulāri notiek antifašistu akcijas. Ar valdības atbalstu darbojas antifašistu jauniešu kustības – «Naši» («Mūsējie») un «Rossija Molodaja» («Jaunā Krievija»), kā arī citas organizācijas. Krievijā ļoti labi atceras kara gadus, un tāpēc attieksme pret fašistiem ir negatīva.4.novembris patiešām ir Tautas vienotības diena. Šos svētkus ieviesa ne tik sen dažādu iemeslu dēļ. Pirmais ir tāds, ka vajadzēja atradināt cilvēkus no 7.novembra – Oktobra revolūcijas dienas – svinēšanas. Otrais – cilvēkiem ir vajadzīgi svētki, kas apvienos visus, neskatoties uz nacionālo piederību vai sociālo statusu. 1612.gadā no Maskavas tika padzīta poļu armija. Lai to paveiktu, visa tauta apvienojās un palīdzēja savam karaspēkam. Nekādas izteikti nacionālas noskaņas šeit nav un nevar būt.Pats pa sevi fašisms nevar būt Krievijas ideoloģija, jo krievi visu savu mūžu ir dzīvojuši kopā ar citām tautām. Normāls krievs vienmēr atbalsta draudzību un savstarpējo saprašanos. Īpašu prieku sagādā citu tautu pārstāvju interese par krievu valodu un kultūru.Tie, kuri filozofē par fašismu Krievijā, neskatās uz to, kas notiek pie mums, Latvijā. 16.marts jau sen ir kļuvis par vissaspringtāko dienu Latvijas notikumu kalendārā, kas īpašu «prieku» sagādā policijas darbiniekiem. Presē bieži parādās naidīgi raksti, kas neizraisa neko citu, kā nesaprašanos starp cilvēkiem.Tas, ka Krievija diezgan agresīvi reaģē uz kritizējošām runām par Padomju Savienību, nav īsti taisnība, bet tas pats par sevi ir saprotams – jo līdzās šīm runām vienmēr nāk visādas pretenzijas un secinājumi par visu krievu tautu. To jau labi var redzēt arī šajā filmā – sāka ar boļševikiem un beidza ar Uzvaras dienas krāsošanu melnā krāsā un Krievijas kritizēšanu. Un vēl viens jautājums laikam tā arī paliks neskaidrs – kāda ir jēga radīt filmas, kas cilvēku galvās neko citu, kā ienaidu un strīdus neatstāj?
