Otrdien «Zemgales Ziņu» drukātajā versijā beidzot kaut daļēji atšķetināta mītiskā leģenda par varonīgo «trīnīšu» māti. Izrādās, skaistais stāsts ar pēkšņajām beigām, visticamāk, jau no sākta gala bijusi viena varen smalki izplānota afēra, kuras mērķis – jau kopš rudens no žēlsirdīgiem cilvēkiem izkrāpt naudu un dažādas mantas, lai pabalstītu «nabaga» grūtnieci, kuru piemeklē ķibele pēc ķibeles.
Par «pārdomām» daļu šā stāsta saucu jau piektdienas vakarā, kad atklājās, ka nekādu trīnīšu nav. Ka ražīgajās «dzemdībās» vainotā māte novārtā atstājusi telefonu, veikli jokdari kolēģi Olaines cietumā izgudrojuši trejdēliņu stāstu un pajokojuši par kolēģi – apsardzes darbinieci Elīnu Šakurovu. Par iespējamām neizdarībām mazliet jāsarkst bija jau todien, jo cēlais stāsts, ne līdz galam pārbaudot informāciju, neērtā situācijā «atsēdināja» gan žurnālistus, gan Jelgavas Domi. Tomēr šķita – telefona īpašniece atradusies, ieradusies redakcijā un izklāstījusi «patieso» situāciju, tāpēc lielām šaubām vairs nav pamata. Tomēr pamatojums bija, un to arī pieminēju iepriekšējā ierakstā – proti, ka kolēģi turpina skaidrot notikušo. Vairāku dienu darbs, iesaistīto personu vēl un vēlreiz apklaušināšana un uzklausīšana devusi rezultātu. Izrādās, tā pati Elīna Šakurova, kas sākotnēji laipni atbildēja uz telefonzvaniem un dižojās par saviem trīnīšiem un vēlāk tikpat drosmīgi apgalvoja, ka tikusi kolēģu izjokota, patiesībā aiz deguna vazājusi virkni lētticīgu cilvēku. Viņas stāsts par grūtniecību, vīrieti ārzemēs, viņa nāvi un vēl kaudzi citiem faktiem bijis viens vienīgs izdomājums. Mērķis – izmantojot iegūto uzticību, saņemt atbalstu no personām, kas viņai noticēja. Gan draugi un paziņas, gan nepazīstami cilvēki portālā calis.lv vāca un ziedoja naudu un mantas, lai nāktu talkā grūtībās nonākušajai «topošajai māmiņai». Tagad aptraipīts gan viņas, kas turpina strādāt par Olaines cietuma apsardzes darbinieci, gan ģimenes un visu šajā jezgā iesaistīto personu gods. Droši vien daļa no tiem, kas tagad jūtas apkrāpti un pazemoti, ar trīskāršu skepsi izturēsies pret labdarības aicinājumiem. Par pašas krāpnieces atbildību, ja vien kāds vērsīsies pie tiesībsargiem, nu jau lems citas instances. Droši vien šajā jokainajā stāstā atklāsies vēl kādas nianses. Skaidrs, ka pati afēriste, kas vēl piektdienas vakarā ar pasi rokās dižojās «Ziņu» redakcijā, par tām runāt negrib, par ko liecina izslēgtais telefons. Viņas pusgadu vītajos tīklos iekritušie domā, ka cietuma darbiniecei izdomāt un realizēt tik vērienīgu un ticamu stāstu palīdzējis kāds ieslodzītais. Arī to lai pārbauda likumsargi. Kāda ir žurnālistu atbildība? Šis jautājums, kopš lieta kļuva publiska, ir tiešām aktuāls. Žurnālistiem var pārmest sākotnēju faktu nepārbaudīšanu, lai gan tas tika darīts. Var pārmest steigu informāciju publicēt pirmajiem, līdz ar to šo ziņu padarot daļēji uzticamu un «tālāk reproducējamu» citiem medijiem un pat pašvaldībai. Tomēr, lai gan ausis varbūt sarkst, mana pārliecība ir, ka «Ziņu» žurnālisti ir pielikuši šai daudzu mēnešu afērai punktu. Jā, krāpniece pārrēķinājās, izdomājot stāstu par trīnīšiem. Diezin vai viņas atbalstītājas ziņotu presei, ja iedomāto pasaules gaismu ieraudzītu viens bērniņš. Tad droši vien leģenda turpinātos, mazulis, kā plānots, spiedīgo ģimenes apstākļu dēļ tiktu nogādāts pie attāliem radiem, neizrādot to naudas devējiem un vācējiem. Un naudas izkrāpšana turpinātos. Bet sievietes, kas «topošajai māmiņai» palīdzēja kopš rudens, nenocietās par «priecīgo» notikumu paziņot presei, šoreiz vietējām «Zemgales Ziņām».«Zemgales Ziņu» un portāla zz.lv žurnālisti, lai kāds lasītāju emociju vilnis gāztos pār viņu galvām, turpināja skaidrot patiesību. Pašvaldības oficiālais izdevums, kas sevi dēvē par laikrakstu, un konkurentu portāls tā vietā, lai skaidrotu patiesību, gļēvi izdzēsa sākotnēji sagrābstītās ziņas par «trīnīšu piedzimšanu» un, acis plikšķinādami, arvien izliekas, ka nekas nav noticis. Arī citi plašsaziņas līdzekļi, pietvīkušiem vaigiem notušējuši sākotnējo vēsti ar neveiksmīgo joku, nav interesējušies tālāk. Vai tā būtu jārīkojas īstiem žurnālistiem? Vai tā mēs noskalojam savu sirdsapziņu par varbūt nekvalitatīvi veiktu darbu? Vai galvas iebāšana smiltīs ļauj domāt, ka «ne jau mēs, bet tie tur ir vainīgi»? Droši vien vismaz daļa nacionālo mediju kolēģu, izlikdamies, ka neko iepriekš nav zinājuši, tūlīt steigs savirpināt savus stāstus par nelietīgo krāpnieci un apkrāptajiem cilvēkiem, tā meklējot alibi savam slinkumam un iepriecinot dzeltenas informācijas kāro auditoriju. Šīs pārdomas un manu kolēģu veiktais pēdējo dienu garumā man ļauj apgalvot – esam darījuši visu, lai lasītāji uzzinātu patiesību. Tāds ir mūsu mērķis. Pat tad, ja ausis reizēm sarkst, sirdsapziņa palikusi tīra.
