Trešdiena.
Kitijas stāsts. Milānas pērles
«Šo
braucienu uz Itāliju varētu salīdzināt ar nekontrolējamu sapni,
kas «skrien» uz priekšu. Bija pienākusi jau ceturtā diena šajā
zemē. Trešdienas rīts ausa cerību pilns, spīdēja saule, arvien
vairāk visi projekta dalībnieki sākām «pieķerties» un
«atvērties» viens otram. Mēs visi satikāmies netālu no skolas
pie autobusa, kas mūs veda uz Milānu. Iekāpjot tajā, varēja
atkal sākties tā gaidīšana. Itāliešu «organizētība»
nebeidza pārsteigt, un atkal ik pa brīdim mūs uzjautrināja
jautājums – kad tā braukšana sāksies? Neskatoties uz to, ka
visu laiku kaut kur nīkām, mēs – latvietes – vienmēr atradām
iespēju izklaidēt sevi, smējāmies, jokojām un uzdziedājām.
Kamēr gaidījām, mums bija iespēja redzēt nelielu ūdenskritumu
un zosis, kas katru rītu staigā garām stāvvietai. Izrādījās,
ka tās ir ļoti agresīvas. Kad Elizabete gribēja nofotografēt,
zosis sāka skriet uz viņas pusi. Pēc kādas pusstundu ilgas
gaidīšanas beidzot sākām braukt. Ceļš līdz Milānai pagāja
ātri, jo bija lieliska kompānija. Braucām mazliet vairāk nekā
stundu. Kad izkāpām no autobusa, sākās atkal tā stāvēšana.
Šoreiz gan izkustējāmies diezgan ātri, un pirmais apskates
objekts Milānā bija viduslaiku baznīca. Tā bija liela, arī
apkārt bija plaša teritorija, skaisti augi. Pēc baznīcas apskates
mums bija brīvais laiks, kad varējām iet uz veikaliem un paēst.
Jau atkal pārliecinājāmies par to, ka Itālijā ir ļoti garšīgi
ēdieni. Pēc neilga laika visi satikāmies un atkal gaidījām, kad
varēsim doties uz Leonardo Da Vinči Nacionālo zinātņu un
tehnoloģiju muzeju. Tas bija milzīgs un ļoti interesants. Katrs
varēja tur atrast kaut ko, kas viņam liekas saistoši. Muzejā bija
veci instrumenti, iespēja apskatīt zemes reljefu un sadalījumu,
klimatu dažādās Itālijas daļās, planētas, senas un vēsturiskas
lietas, kā gatavo dažādus ēdienus, interesantas fotogrāfijas,
spēlējām arī spēles. Pēc tam apskatījām vairākas baznīcas,
arī tādu, kurā bija optiskā ilūzija – ieejot liekas, ka
baznīca ir liela un dziļa, bet tuvojoties altārim, saprotam, ka
dziļums pēc altāra ir tikai apmēram metrs.
Milāna
ir ļoti skaista, multikulturāla, salīdzinot ar Bergamo daudz
modernāka. Mēs gājām uz slaveno Milānas Doma laukumu, kur
atrodas visiem labi pazīstamā katedrāle. Beidzot tika piešķirts
brīvais laiks. Visi bija ļoti sajūsmināti. Uzņēmām daudz
fotogrāfiju. Apkārt bija melnādaini cilvēki, kas, mums negribot,
bēra graudus rokās un sēja ap rokām striķus, pēc tam mūsu
itāļu draugiem prasīja naudu par to. Kristīnei nemitīgi rokās
un cepurē bēra graudus, tāpēc viņa visu laiku bija baložu
ielenkumā. Pēc tam visi devāmies pa veikaliem, uz kafejnīcām,
paēst un apskatīt modes pilsētu Milānu. Laiks paskrēja
neiedomājami ātri, liela daļa pat nepaspēja ieiet Milānas Domā.
Visi bija noguruši, taču pilni labu emociju. Pēc brīvā laika
devāmies un lielu pili – cietoksni. Blakus tai ļoti skaisti kādu
interesantu instrumentu, kas līdzīgs bruņurupucim, spēlēja itāļu
puisis, mēs arī pamēģinājām to darīt.
Šī
diena bija lieliska. Milāna ir mazliet līdzīga Rīgai, taču viss
ir lielāks. Tā ir ļoti skaista modes pilsēta. Daudz ko bijām
redzējuši jau iepriekš fotogrāfijās. Visi jutāmies sajūsmināti,
ka mums bija iespēja to visu redzēt dzīvē. Atpakaļceļā uz
Bergamo tērzējām ar cittautiešiem, turpinājām apgūt
svešvalodas, izzināt citas kultūras. Atlikušo vakaru lielākā
daļa jauniešu pavadīja mierīgi. Es kopā ar savu itāļu brāli
Fabio, mammu Faridu un turku māsu Silu klausījāmies itāļu
dziesmas, ēdām picas, daudz smējāmies. Jau atkal bija izsapņota
vēl viena diena Itālijā. Ar lielu nepacietību gaidījām, ko vēl
šī fantastiskā zeme mums spēj parādīt».
Skolotājām
šīs dienas spilgtākie iespaidi saistijās ar Leonardo
Da Vinči Nacionālo zinātņu un tehnoloģiju muzeju. Tur varējām
vērot, kā speciāli ierīkotās mācību telpās skolēnu grupas
interaktīvā, saistošā veidā apguva dažādas ar zinātnēm
saistītas tēmas. Arī muzeja ekspozīcija veidota ļoti
interesanti. Šeit skolēns var iepazīt visu – kā radusies
pasaule, radio un televīzija, kā attīstījušies
transportlīdzekļi, virtuves tehnika utt. Liela telpa atvēlēta
kosmosa izpētei, un tur kā dārgums īpašā vitrīnā eksponēts
akmens no Mēness. Bet skolotājās īpaši uzjautrināja mūsu
jaunās
paaudzes komentārs par kosmonauta tērpu – abriveatūru par
kosmonauta valstisko piederību CCCP meitenes pazina vien kā burtu
«cē, cē, cē, pē» virknējumu. Vērojot muzeja ekspozīcijas un
apmeklētāju aktivitātes un ieinteresētību, atliek vien ar
vēlēties, lai šāds plašs interaktīvs un izglītojošs nodarbību
centrs kādreiz būtu arī Latvijā vai varbūt pat pie mums Jelgavā.
Pēc
muzeja apmeklējuma mūs sagaidīja patiess kultūrvēsturisks
baudījums – Milānas Doms, šīs pilsētas simbols. Tā ir
gotiskajā stilā celtā katedrāle ar 135 jumta smailēm un viena no
diženākajām katedrālēm pasaulē – 157 metrus augsta un 66
metrus plata, aprēķināts, ka tajā varētu ietilpt 40 000
cilvēku. Lai
iekļūtu ēkā, bija jāizstāv gara rinda pēc ieejas biļetēm un
pēc tam rinda uz kontroli. Kā īpaša ēka Milānas Doms, protams,
tiek arī īpaši apsargāts, visi apmeklētāji pie ieejas tika
rūpīgi skenēti ar metāla detektoru un ēkai apkārt patrulēja
karavīri ar automātiem. Iekšpusē bija apskatāmas
brīnišķīgas skulptūras un logu vitrāžas, gleznojumi. Bet to
nevar pārstāstīt, tas jābauda katram pašam savām acīm. Dienas
noslēgumā baudījām vēsturi un mākslu Castello
Sforzesco cietoksnī,
kas celts jau 15. gadsimtā un tagad iekārtots kā muzejs.
Viesošanās Milānā bija noslēgusies, iespaidiem bagāti
atgriezāmies Bergamo, lai nākamajā dienā baudītu ilgi kāroto –
Itālijas kalnus.
Ceturtdiena.
Lauras stāsts. Sniegs kalnu galotnēs un dzeltenās ķiveres
«3.
martā tika plānots brauciens uz kalniem, tāpēc norunātajā laikā
pl.8.15 tikāmies stāvvietā, lai kāptu autobusā un dotos ceļā.
Visas bijām ļoti saviļņotas un gaidījām šo pasākumu jau ilgi,
jo ne katru dienu mums, pie zemienes radušajiem, rodas izdevība
staigāt pa Itālijas kalniem. Braucot autobusā, ieslēdzām «Prāta
vētras» dziesmas, dziedājām līdzi un baudījām skaistos kalnu
skatus, kas bija pa ceļam uz mūsu galamērķi.
Nonācām
mazā miestiņā kalnos – Gorno, kur dabas skatu dēļ visiem
aizrāvās elpa. Devāmies uz Kalnu raktuvju muzeju, apskatīt
minerālus, ko raktuvēs ieguva agrāk. Šobrīd šīs raktuves
izveidotas kā apskates vieta tūristiem. Un liels lepnums, ka tieši
mūsu delegācija bija pirmā ārzemju tūristu delegācija, kas
apmeklējusi muzeju un raktuves. Muzejā mūs sagaidīja gids un
četras itāļu skolnieces, kuras raksta projektu par šīm raktuvēm,
tāpēc viņas mūs iepazīstināja ar raktuvju vēsturi, minerālu
iegūšanas tehniku un pašiem minerāliem, ko varēja iegūt šajās
raktuvēs. Kad teorētiski bijām iepazinušies ar šo visu, ar trim
autobusiņiem devāmies kalnā augšā uz pašām raktuvēm. Ceļš
kalnā bija ļoti šaurs un līkumots. Dažbrīd skatoties uz leju,
sajūtas nebija tās labākas, bet, braucot augstāk, kalnu skati
bija arvien skaistāki.
Uzbraucot
augšā, sadalījāmies trīs grupās un devāmies raktuvēs, kur
gids un meitenes mums rādīja un stāstīja visu sīki un smalki.
Pirms došanās iekšā mums piešķīra dzeltenas ķiveres kā
īstiem kalnračiem. Raktuvēs bija ļoti auksts, mitrs, tumšs un
šaurs. Izgaismotās vietās bija «kalnraču» manekeni, kas darīja
dažādus specifiskus darbus – urba caurumus, lai tajos ievietotu
sprāgstvielu, veda ar ķerrām minerālus, kala klintīs caurumus.
Patika, ka tika eksponēti instrumenti, ar ko strādāja šajās
raktuvēs, un kalnraču dzīves ainas. Interesants šķita arī
stāsts par kalnraci Čārliju, kurš 1907. gadā nodzīvoja viens
pats raktuvēs deviņas dienas, iesprostots plūdu dēļ, un viņu
izglāba speciāli no Austrālijas atbraucis glābējs. Kad jau
virzījāmies uz raktuvju izeju, ieraudzījām bērnu laukumiņu, kur
sākām spēlēties un tēlojām kārtīgus strādniekus. Ārā atkal
baudījām kalnaino skatu. Mums par brīnumu tur bija arī sniedziņš.
Protams, mēs jau neesam no tiem garlaicīgākajiem cilvēkiem, kas
neprot priecāties par mazumiņu. Sākām pikoties un tad…
liktenīgais metiens no skolotājas Sanitas puses Sallijai. Viņa
centās izvairīties no pikas, bet nekā, sniedziņš trāpīja aiz
apkakles un neveiksmīgās kustības dēļ viņas ķivere noripoja pa
kalnu lejā. Pikošanās beidzās, jo nebija iespējams nesmieties
par šo nelaimīgo atgadījumu. Visu cieņu mūs pavadošajam itāļu
muzeja darbiniekam – viņš ļoti prātīgi kāpa lejup un ķiveri
sagādāja.
Pie
raktuvju ieejas bija iespēja iekost kādu cepumu, kurus bija
sarūpējuši muzeja darbinieki. Ēdot cepumus, sasēdāmies uz
trepītēm un dziedājām latviešu dziesmas. Citu valstu skolotāji
slavēja mūs par ļoti skaistām dziesmām. Bija iespēja doties
lejā uz muzeju ar autobusiņiem vai kājām. Mēs, latvieši,
vienprātīgi nolēmām, ka iesim ar kājām, lai izbaudītu kalnu
burvību. Nogājušas lejā, devāmies uz vietējo skolas ēdnīcu
apēst itāļu ģimeņu līdzi dotās maizītes. Bet pēc tam
devāmies pagulēt saulīte un izbaudīt kalnu skatu un gaisu. Kalni
ir mana vājība un spēka avots, tāpēc šādi, vienkārši guļot
zālīte un skatoties uz kalniem, es pilnībā atbrīvojos un uzņēmu
enerģiju. Braucot mājup, turpinājām apbrīnot kalnus un
fantastiskos dabas skatus. Un kalām plānus vakaram. Izkāpjot no
autobusa, protams, atkal sākās tā stāvēšana. Pastāvējām,
padomājām, pasmējāmies un devāmies katrs uz savu pusi. Dažas
meitenes vēlāk vakarā satikās pie Elīnas viņas itāļu ģimenes
mājā, bet es paliku savās mājās, lai izgulētos, atpūstos no
garās dienas brīvā dabā un vēlreiz atmiņā pārcilātu dienas
skaistos notikumus.»
Šajā
ekskursijā ar skolēniem devās tikai viens skolotājs no
dalībvalsts, šoreiz laimējas raksta autorei. Kad pēc ekskursijas
kalnu raktuvēs devāmies lejup uz auto stāvvietu, vairāk
aprunājāmies ar skolotāju Frančesku, kas strādā par skolotāja
asistenti. Viņa ļoti slavēja tieši mūsu meitenes par viņu
aktivitāti un labvēlīgo attieksmi pret visiem, kā arī
interesējās par latviešu valodu un tās izcelsmi. Frančeskas
jautājums, par mūsu valodu kā ļoti radniecīgu krievu valodai
nepārsteidza, jo acīmredzot daudzu Rietumeiropas cilvēku domās
mūsu politiskās vēstures dēļ joprojām esam saistīti ar krievu
valodu un kultūru. Tad nu mēģinājām viņai izstāstīt sarežģīto
mūsu valodas un valsts veidošanās stāstu.
Ceļš
lejup bija burvīgs, kokiem noaugušo kalnu nogāzēs starp pērnajām
lapām spraucās zilas puķītes, burbuļoja kalnu upīte ar skaistu
ūdenskritumu, putni dziedāja, bet pāri visam – pēkšņi
ieraudzījām lielo, skaisto balto sniegpulkstenīšu pudurus. Laikam
mans sajūsmas sauciens par ieraudzīto bija tik patiesi sirsnīgs,
ka Frančeska un muzeja darbinieks naski devās aiz ceļa barjeras,
lai saplūktu baltos brīnumus. Tagad uzsmaržoja īsts pavasaris, un
Frančeska savus sniegpulksteņus dāvināja arī pārējiem šajā
braucienā iesaistītajiem skolotājiem. Tā kā braucienā ar
tramvaju uz pilsētas centru itāļi varēja vērot smaidīgas
latviešu un itāļu dāmas un turku un horvātu kungus ar baltiem
sniegpulksteņiem. Šajā dienā piedzīvotais – saule, sniegotās
kalnu galotnes, raktuves, pavasara krāsas un smaržas, cilvēku
labvēlība un sirsnīgā attieksme – noteikti atmiņās sildīs
vēl ilgi.
Piektdiena.
Elīnas stāsts. Arrivederci vakars
«Ļoti
ātri pienāca projekta pēdējā diena. Pat nepamanīju, cik ātri
laiks paskrēja un jau jākravā mantas, lai dotos mājās. No rīta
atkal tikāmies visi skolā, lai veiktu pēdējās projekta
aktivitātes. Tika ieplānotas divas stundas – valodas apguve un
matemātika. Pirmā stunda man patika vislabāk, jo pie ļoti
atraktīva itāļu skolotāja pētījām projekta dalībvalstu valodu
atšķirības. Katrai valstij bija jāsagatavo prezentācija par savu
valodu un jāstāsta klātesošajiem. Nākamā stunda gan, manuprāt,
nebija tik interesanta. Matemātikā iepazināmies ar figūru
rotāciju un to līdzību. 60 min, kas ir vienas mācību stundas
ilgums, ritēja ļoti lēni, jo darbs nebija organizēts dinamiski.
Kad stundas beidzās, nolēmām, ka jāsapērk dāvaniņas
tuviniekiem un draugiem Latvijā, kā arī, protams, ļoti
sievišķīgi, jāiekaro drēbju veikali, tāpēc devāmies uz vienu
no lielākajiem iepirkšanās centriem Eiropā, kas atrodas netālu
no lidostas. Kamēr meitenes devās pa veikaliem, mūsu gādīgie
itāļu draugi palika pie mantām un gaidīja, kamēr būsim visu
izstaigājušas. Tādi, lūk, mums itāļu draugi!
Ātri
pienāca vakars un skolā tika organizēts pēdējais kopīgais
pasākums ar projekta dalībniekiem un uzņēmēju ģimenēm. Laiks
pagāja, kopīgi fotografējoties, runājoties un baudot pēdējās
stundas kopā. Itāļi bija izveidojuši video par kopā pavadīto
nedēļu, ko arī rādīja atvadu pasākumā. Pēc tam daži devās
mājās, citi tālāk svinēt atvadu ballīti. Bija bēdīgi
apzināties, ka lielāko daļu projekta dalībnieku redzēju pēdējo
reizi, bet pavadītā nedēļa kopā bija brīnišķīga un atmiņu
bagāta. Šis projekts man ir dāvājis ne tikai ieskatu citu tautu
kultūrā, ikdienas dzīvē un skolas sistēmā, bet arī ļāvis
iepazīt daudz lielisku cilvēku un iegūt jaunus draugus.»
Skolotāji
šajā dienā sanāksmē apsprieda interneta
saišu e katalogu, kas izmantojams dabaszinātņu un matemātikas
mācīšanā. Katra delegācija pārbaudīja un komentēja kādas
citas valsts interneta saites, vai tās atbilst aprakstītajam, vai
nav nepieciešami kādi uzlabojumi. Vakarā kopā ar skolēniem
piedalījāmies atvadu pasākumā, kurā pateicāmies itāļu
skolotājiem, dāvinot grāmatas par Latviju un «Laimas» konfektes.
Atvadījāmies no pārējo valstu delegāciju skolēniem un
skolotājiem.
Viesošanās
Itālijā bija noslēgusies. Sestdienas rītā šī zeme mūs
pavadīja gluži tāpat kā sagaidot – pelēka
tantīte, ietinusies lietus mākoņos, cītīgi mazgāja pilētas
ielas un ēkas, tikpat cītīgi dažas mūsu meitenes lēja asaras
Bergamo lidostā, no saviem itāļu draugiem atvadoties. Jā, šajā
nedēļā bijām ne tikai strādājušas projekta aktivitātēs,
daudz ko uzzinājušas par Itālijas vēsturi, kultūru, sadzīvi,
skolu sistēmu un mācību procesa organizāciju, bet ieguvušas arī
jaunus draugus. Un ir tik labi apzināties, ka tur, tajā tālajā
zemē, kur daudz picas, saules un makaronu, tu vienmēr varēsi
atgriezties, lai satiktu draugus un kolēģus.
