Bēgdami no ziemas un sala, lielākā daļa mūsu vasaras spārnoto draugu jau ir ceļā uz Dienvidiem… Bet ik rudeni, pavadot viņus mākoņu izrotātajās debesīs, man jādomā par kādu citu – neparastu, skaistu un interesantu skolas dienu. Vai tiešām tas bija tik sen? Tāpat kā šogad tas bija mākslinieka Ģederta Eliasa jubilejas gads.
Strādājot Jelgavas mūzikas vidusskolā, braucām meklēt “Zīlēnu” mājas Platones pagastā, fotografējām ziedošās rudens puķes, runājāmies ar Eliasu dzimtas tur dzīvojošām sievietēm. Mēs gribējām sajust “Zīlēnu” pagalmu, apkārtni, ēkas, jo mēs gatavojāmies stundai par jaunekli, kuram pārāk laba likās dzīve vecāku, varētu teikt, bagātajā lauku saimniecībā, un viņa jaunības trauksme un ideāli sauca celties spārnos.Jā, mēs gatavojāmies literatūras stundai par Viļa Plūdoņa poēmu „Uz saulaino tāli” un sarunām par 1905, gada notikumiem Latvijā. Bijām izpētījuši „Latviešu revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmatu”(1905. – 1907. gadam) kurā līdzās jaunu, skaistu cilvēku attēliem varēja lasīt īsu viņu dzīves aprakstu. Neviļus par šī laika cīnītājiem agrāk bija radies priekšstats kā par neapmierinātiem, nabadzīgiem fabriku strādniekiem, bet šajā grāmatā mēs lasījām vārdus – saimnieka dēls no tādām un tādām mājām, nošauts… pārtikušas…lielsaimniecības…ārsta dēls…skolotājs…nomocīts, nošauts. Kā tad tā? Kāpēc šie materiāli nodrošinātie, pat bagātie cilvēki riskēja ar savām dzīvībām?Bija laiks atvērt Viļa Plūdoņa poēmu. Kopš zināma laika es neatceros – vai Ģederts Eliass man vairāk asociējas ar Jauno Gulbi vai otrādāk. Taču nemelošu apgalvojot, ka šī poēma man ir viens no tuvākajiem darbiem latviešu literatūrā.Stunda, par kuru es stāstu, mums notika Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja Ģederta Eliasa zālē, kad tur glabāšanā bija nonākuši ap 40 gleznu un mākslas priekšmetu. Mēs sēdējām uz paklājiem. No sienām uz mums lūkojās mākslinieka gleznas. “Zīlēnu” ainavas mēs jau pazinām, -, bet garu garos fragmentus no Viļa Plūdoņa poēmas runājām no galvas .Ar mums kopā stundā piedalījās muzeja direktore Skaidrīte Siliņa – mana bijusī vēstures skolotāja – laiku pa laikam apraudādamās. Gan viņas, gan bērnu sirdīs dziļi atbalsojās vārdi par purva putnu badu, trūkumu un salu, par Jaunā Gulbja vēlēšanos tos vadīt tālē siltā, saulainā, par veco Gulbju izmisumu, nojaušot, kādas briesmas draud viņu dēlam.No visām Ģederta Eliasa gleznām man visdziļākā, patiesākā un dramatiskākā liekas ”Mātes portrets”. Jaunā Gulbja mātei būs jāpārcieš dēla nāve, bet “Zīlēnu”saimniecei kā divu dēlu mākslinieku un meitas mātei būs baiļu un priekšnojautu naktis, par saviem svešumā nonākušajiem – no Latvijas emigrējušajiem bērniem – domājot un viņus gaidot, gaidot, cerot un atkal gaidot.Ko es stāstītu šodien literatūras stundā, runājot par abiem pieminētajiem vārda un krāsas meistariem? Varbūt sarunu pabeigtu ar nacionāli noskaņoto jauniešu 978. blogu: “Tur, kur gaisma aust, uz turieni ir jādodas…Šīs vēlēšanas (domājams – Saeimas G.M..) bija atskaites punkts. Jaunatnei ir dota pietiekami vērienīga pārstāvniecība. Būs kļūdas – jo cilvēks ir tas, kurš kļūdās, bet būs arī ideālisms un jauna pieeja sen sasāpējušajiem jautājumiem. Jaunā paaudze līdz šim pārāk daudz klusējusi, tagad tai tiek dots vārds. Pasakiet to – pasakiet, kas mums rūp – kā mums svarīgākais par visu ir godīgums un taisnīgums, atklātība. Lai kādas idejas mēs pārstāvētu – pats svarīgākais ir saglabāt šos ideālus. Vienmēr ir jāatceras, ka mēs nespēsim sakārtot lielas lietas, ja netiekam galā ar mazajām, ja tiks atrisinātas iekšējās problēmas, tiksiet galā ar kopīgajām. Sāciet ar sevi, jaunie tautas pārstāvji, un arī valsts mainīsies, arī tauta jums sekos – „uz saulaino tāli”, kā to rakstīja Vilis Plūdons. Ir atkal Ģederta Eliasa jubilejas gads, un Jelgavai nu jau pieder ap 700 mākslinieka gleznu un mākslas priekšmetu. Bet gandrīz ik vakaru kādās mājas vecāki uzklausa vārdus:”Jums manu ilgu mūžam nesaprast! ….Jūs mīlat to, kas ir; es to, kas būs, – Un , lūk, šī mīlestība, tā šķir mūs…”
