Pēc ziņas, ka žurnālistes Ilzes Naglas mājās veikta kratīšana un aizturēts amatpersonu atalgojuma datus izplatījušais NEO, medijos sacelta pamatīga ažiotāžas vētra ar argumentiem – policija pārkāpj Satversmi, politiķi atriebjas, vara demonstrē spēku utt.
Kratīšana žurnālistes mājās ir rupjš vārda brīvības pārkāpums, ko policijai un iekšlietu ministrei (lai cik balta pašlaik zīmējas Linda Mūrniece) vēl ilgi nāksies nožēlot. Jācer, ka lieta nonāks līdz tiesai, jo pēdējos gados pārāk bieži Latvijā žurnālistu darbs ir ietekmēts nedemokrātiskām metodēm. Ilzes Jaunalksnes sarunu noklausīšanās un Valsts kancelejas direktores Guntas Veismanes ideja uzsūtīt aģentūras LETA žurnālistei Drošības policiju ir tikai skaļākie piemēri. Taču vispārējā bļaušanā pazūd cits būtisks aspekts – viena lieta ir žurnālista tiesības neatklāt, kas sniedzis varai netīkamās ziņas, pavisam kas cits – tikt pie tādām ar nelikumīgām metodēm, ko citā vārdā sauc par zagšanu. Ko darīja Neo, kurš vairākus mēnešus gozējās robinhudiskā slavas saulītē, jo prata atrast caurumus VID sistēmā un nepakautrējās tur atrodamās lietas paņemt? Kopējā sajūsma par viņa slepeno sūtījumu publiskošanu bija itin saprotama – ierēdņus Latvijā ir populāri uzskatīt par amorfu liekēžu baru, ko labdara atklātās astronomiskas algas dažās iestādēs un uzņēmumos tikai vēlreiz apstiprina. Tomēr pārsteidz, ka šā tautas varoņa pusē nostājas arī sabiedrībā visnotaļ cienījami cilvēki, kuri jau rīko protesta akcijas un draud sūdzēties visās iespējamajās instancēs par to, ka policija viņu uzdrošinājusies aizturēt. Arī žurnālisti, lai gan viņu lauciņā metams krietns akmens – Neo publiskotie dati taču bija iegūstami arī ar pilnīgi legāliem līdzekļiem. Tikai tas prasītu pamatīgu piepūli un laiku, jo lielākiem un mazākiem amatvīriem informācijas slēpšana no žurnālistiem diemžēl arvien ir kā Pavlova reflekss. Populārā doma, ka mērķis attaisno līdzekļus, likta lietā, var būt ļoti bīstama, īpaši tik nestabilā laikā, kādā dzīvojam pašlaik. Tāpēc precedenti nebūtu pieļaujami.
