Šauļu apkaimē divu dienu seminārā bija pulcējušās Lietuvas lauksaimnieku biedrības sieviešu organizācijas aktīvistes, kas vada un koordinē darbu Žemaitijas rajonos.
Šauļu apkaimē divu dienu seminārā bija pulcējušās Lietuvas lauksaimnieku biedrības sieviešu organizācijas aktīvistes, kas vada un koordinē darbu Žemaitijas rajonos. Tajā kā lūgtas viešņas piedalījās arī trīs latvietes, tostarp šo rindu autore.
Nevaru pretendēt uz kādu nopietnu Lietuvas lauksaimnieku organizāciju analīzi, stāstīšu vien to, ko savām acīm redzēju, savām ausīm dzirdēju un sapratu.
Lietuvietes ir aktīvākas
Lauku sieviešu apvienošanā lietuvietes ir tikušas krietni tālāk par mūsējām. Kartē redzams, kur darbojas vietējās lauksaimnieku biedrības; ar trīsstūrīti apzīmētas «vecās», ar aplīti – šogad izveidotās. Lai iestātos tajā, jāmaksā pieci liti, bet katru gadu – trīs liti biedru nauda. Katram biedram ir biedra karte.
Lauksaimnieku biedrības sieviešu organizāciju vada divas ministrijas algotas darbinieces. Protams, tā jau uzreiz Zemes un mežu saimniecības ministrija ar naudu nav mētājusies. «Kad pa durvīm meta ārā, kāpu iekšā pa logu,» saka Aleksandra Plečkaitiene, stāstīdama par to, kā ministrijā cīnījusies par algotu darbinieku štata vietām sieviešu organizācijas «spicē». Sieviešu organizēšanā maz kas tiek radīts no jauna, lietā liek jau gatavas «institūcijas», piemēram, arodskolas un tehnikumus ar lauksaimniecības novirzienu. Gan pasniedzējas, gan vecāko kursu audzēknes piedalās informācijas izplatīšanā, dažādu pasākumu sagatavošanā, sieviešu izglītošanā. To pašu dara lauku skolotājas, bērnudārzu darbinieces. Izglītības iestādes veidojas par tādiem kā lauku sieviešu mācību centriem.
Lietuvietes ir tikušas arī līdz investīcijām. Savulaik Biržos pie piena pārstrādātājiem ieradušies amerikāņi – piensaimniecības kooperatīva «Land O’Lakes» pārstāvji. Viņiem iepatikusies aktīvā Biržu novada sieviešu organizācija. «Vārds pa vārdam, darbiņš pa darbiņam, un amerikāņi sāka palīdzēt,» stāsta Aleksandra Pečkaitiene. «Ieradās arī pie mums centrā Kauņā, apskatīja visu to nabadzību, kādā dzīvojām, un tagad jau man uz galda ir ne tikai telefons, bet arī fakss, dators, ir «Internet» sakari. Amerikāņi finansē lauku sieviešu konferences, seminārus, jo redz, ka tas nes labumu sievietēm un līdz ar to Lietuvai.» Aktivitātes Lietuvā izvērš samariešu kustība. To savukārt palīdz finansēt Vācijas attiecīgas organizācijas, kam arī lietuvietes apliecinājušas savu darbotiesgribu un rādījušas jau sasniegto.
Protams, uz to visu var skatīties dažādi, pat no viedokļa «vai mums maz to vajag»: Lietuvas laukos tāpat ir bezdarbs, tāpat bērni neiet skolā, šogad tādu būšot jau 26000. Bet šajā novada lauku sieviešu seminārā piedalījās trīs (!) Seima deputāti, to filmēja valsts televīzija, un tas jau nu gan kaut ko nozīmē. Un vai tad nav vietā tāda maza skaudībiņa par lietuviešu mazliet dienvidnieciskāko temperamentu un pie mums nievāto kolektīvisma garu?
Par bērniem, ap bērniem saistībā ar sievieti
Semināra gaitā iznāca noklausīties arī psiholoģes Sniegenas Urbelienes lekciju par ģimenes stiprināšanu, vīra un sievas veiksmīgu attiecību veidošanu un, protams, bērnu audzināšanas problēmām. Viss beidzās ar diskusiju, un kļuva skaidrs, ka Lietuvā, tāpat kā pie mums, vislielākās sirdssāpes un vislielākos priekus sievietei sagādā bērni. «Kā lai brīnās par bērna atsvešināšanos no mātes, ja jau dzemdību namā tikko dzimušu mazuli aiznesa prom uz citu palātu,» saka Aleksandra Plečkaitiene. «Mātei bija jāliek uz sejas maska, kad mazo nesa barot. Bet viņš taču mātes miesās izauga!» «Mātes pamet bērnus, nodzeras, aizklīst pasaulē. Bet kādam taču par viņiem jārūpējas!» to saka Laima Dockevičiene, Šauļu rajona sieviešu organizatore, samariete. Viņa stāsta par to, kā kopā vāc savas apkaimes pamestos bērnus, pa pusei jau noziedzniekus, kā māca viņiem saprast sevi un citus, mīlēt, priecāties. Viņa māca bērnus būt vajadzīgiem. Šīs triju bērnu mammas acis deg aizrautībā, un pats jaukākais, ka visā tajā viņai nenoguris līdzās stāv vīrs.
Lauki joprojām būvējas un pošas
Lai gan Lietuvas laukos jau kopš kolhozu laikiem sabūvēti grandiozi ciemati un liekas, ka tur ir dzīves platības pārpilnība, būvēšanās joprojām nav apstājusies. Tagad top viensētas. Ar triju stāvu dzīvojamām mājām. Semināra dalībniecēm tika rādītas pašas skaistākās no Žemaitijas Šauļu puses sētām, ko vērtēja Kauņas botāniskā dārza direktora vietnieks Jons Vaidelis. Un arī te viscaur uz mums «runāja» lietuviešu aktivitāte: apstādījumu un puķudobju raksturs, biezība, krāsainība, arī pārpilnība.
Maize nav bez garozas
«Zemes reforma Lietuvā nav pabeigta, zemi netirgo,» stāsta zemnieks Jozs Dockevičs. «Toties to atgūst bijušie īpašnieki vai mantinieki. Hektāra iemērīšana maksā ap 20 – 40 USD. Zemes vērtība noteikta atkarībā no auglības, caurmērā ap 180 USD hektārs. Par litru piena, piemēram, Kelmes piena kombinātā zemniekam maksā 11 Amerikas centu. Problēmas bija ar graudu pārdošanu. Dažs zemnieks rindā nostāvēja pat veselu diennakti. Par tonnu kviešu solīja 110 – 130 USD. Pusi naudas vēl var saņemt kaut cik normāli, bet uz otru pusi varbūt pat gadu būs jāgaida. Tuvīnākie labības audzētāji savas kravas stūrēja uz Baltkrieviju.» Toties Šauļu, Kelmes, Kuršēnu apkaimē nekur neredzējām izdemolētas fermas un citus kolektīvās ražošanas objektus. Ganībās zāli ēda melnraibo govju ganāmpulki, zirgu bari un aitas. Minimālā alga lietuvietim esot apmēram 100 USD.
Bez politikas pat pusdienās neiztiek
Pie pusdienu galda Lietuvas Seima deputāts Ramuns Karbauskis (viņš arī viens no vadītājiem Seima komisijai, kam jāgādā, lai Lietuva tiktu Eiropas Savienībā), padzirdis, ka esam no Jelgavas, tūliņ skaidro, ka cukurfabrikas sadarbība ar angļu firmu MAN mums esot galīgi neizdevīga. Itin drīz jēlcukura pārstrādāšanā Eiropā tikšot noteiktas kvotas, un firmai MAN vis nebūšot. Turklāt tā esot tirgotājfirma, kam ražošana rūp mazāk. Toties baltiešiem jāaudzē pēc iespējas vairāk cukurbiešu, lai Eiropa mums noteiktu lielākas cukura izvešanas kvotas. Bet interesantākais ir tas, ka Ramuns Karbauskis ir pret Lietuvas iestāšanos Eiropas Savienībā. «Igaunijā lauksaimniecība kā problēma ir likvidēta,» viņš saka, «tas ir pēc tā principa: ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas. Rūpniecība ir izpārdota, ārzemnieki sanākuši valstī ar savu kapitālu. Vai Latvija un Lietuva pieļaus ko tādu? Mēs neesam gatavi Eiropai.» Par gluži pretēju uzskatu komisijas vadīšanu Ramuns Karbauskis saka, tam neesot ne vainas. Viņš ar vēsāku prātu varot vērtēt apstākļus un situāciju. Un vēl – Lietuvai esot iespējas iziet Austrumu tirgū, jo iedzīvotāju nacionālais sastāvs ļaujot draudzēties ar Krieviju, kurpretim Latvijā aicinājums tirgoties ar Krieviju tiekot pielīdzināts tautas nodevībai.
Vēsture dzīvo
Braukdamas no pagasta uz pagastu, no sētas uz sētu, iegūstam ne tikai vizuālu, bet arī vēsturisku informāciju. To aizrautīgi sniedz Panevēžas rajona sieviešu organizatore, lauksaimniecības tehnikuma mājturības pasniedzēja Zita Šakeniene. Piemēram, jaukajā ciematiņā Kražiai atmiņas par traģiskiem notikumiem glabājot vecā baznīca. Pagājušajā gadsimtā ciematā bijis jezuītu seminārs, apbrīnojami plaša bibliotēka. Vēlāk tas viss pārcelts uz Žemaitijas vidieni. No šīs puses nākuši Lietuvas gaišākie prāti. «Te bija Lietuvas gudrības šūpulis,» saka Zita Šakeniene. Bet 1863. gadā ciematā iebrukuši krievu cara armijas jātnieki, ar zobeniem sakapājuši un zirgiem samīdījuši ciemata ļaudis, kas baznīcā lūguši Dievu. Pašu pēdējo noslepkavojuši ksendzu, kas ar izplestām rokām mēģinājis aizsargāt altāri. Vēsturē to zinot kā Kražu slaktiņu. Vēl kaut kas līdzīgs noticis Telšu apkaimē.
«Žemej Lietuvos Ažuolai žaliuos…»
dzied lietuvietes, balsis ir tik skanīgas, ka jādomā, vai tik visas nav no kāda profesionāla kora sabraukušas. Nav vis. Viņas ir lauku sieviešu organizatores, un dažkārt, ja sievas kopā nevar sadabūt ar vārdu, tad palīgā ņem dziesmu. Un uz to neatsaukties nespējot neviena lietuviete.
Mājās braukdamas, spriežam, ka latviešiem trūkst tādu sirsnīgi brašu Latvijas daudzināšanas dziesmu. Stabulnieka «Tik un tā», «Pūt, vējiņi», «Pie Dzintara jūras»… Tās skaļi neizkliegsi, tās ir dziedamas izjusti, ar mīļumu, lēnīgi. Nudien, mēs esam mazliet uz ziemeļiem no Lietuvas. Mūsu sirdis atkūst lēnāk, mūsu puķes uzplaukst vēlāk, mūsu organizētieskāre ir mazliet mazāka. Taču viss tomēr notiek!
