Latvieši uz Jonišķiem esot sākuši migrēt jau 16. gadsimtā, un tajā pašā laikā arī lietuvieši braukuši pāri robežai uz dzīvi Latvijas pierobežā.
Latvieši uz Jonišķiem esot sākuši migrēt jau 16. gadsimtā, un tajā pašā laikā arī lietuvieši braukuši pāri robežai uz dzīvi Latvijas pierobežā.
Jonišķu Vēstures un kultūras muzeja direktors Ernests Vasiļausks stāsta, ka baltu ciltis pēc vācu krustnešu iebrukuma sadalītas pa ziemeļbaltu un baltu teritorijām – dienvidos sākuši dzīvot lietuvieši, bet ziemeļos – latvieši. Viņš arī zina stāstīt, ka visspilgtāk latviešu minoritāte savu vietu Jonišķu pusē ieņēmusi 19. gadsimtā, kad latvieši aktīvi piedalījušies ekonomikas veidošanā, savas tautas kultūras un valodas saglabāšanā: «Regulāri tika uzturēti sakari ar Latviju, Jonišķos bija luterāņu baznīca un latviešu skola.
Nelabvēlīgas vēsmas lielai daļai Austrumeiropas valstu atnesa 1940. gads: mūs okupēja PSRS, un sākās tautu atšķirību iznīcināšana. Deviņdesmitajos gados atguvām neatkarību un varējām atkal kopt un veidot savu tautu kultūru un valodu.»
Ernests atzīst, ka ir ļoti patīkami atskārst – okupācijas gadu laikā Lietuvas latvieši tomēr nav asimilējušies: «Viņi joprojām uztur sakarus ar savu zemi, prot savu valodu un tur cieņā latviešu tradīcijas.»
Muzeja direktors pats gan nav apkopojis datus par latviešiem Lietuvā. Šīs zināšanas nāk no studijām augstskolās. Taču «Ziņas» pārsteidza tas, ka gados jaunais Ernests vispirms savu runu teica lietuviešu, bet pēc tam tikpat labā latviešu valodā. Jautājām, vai tad arī viņš nāk no latviešiem.
Izrādās, ka pēc studijām Klaipēdā Ernests konkursā saņēmis stipendiju, lai varētu maģistra grādu iegūt Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Tā nu viņam ir lieliska iespēja salīdzināt studijas abās kaimiņvalstīs, un Ernests atzīst, ka atšķirību nav mazums: «Piemēram, Lietuvas augstskolas jau sen ir atteikušās no gala eksāmeniem – ja cilvēks ir aizstāvējis bakalaura vai maģistra darbu, kāpēc vēl ir vajadzīgi eksāmeni? Manuprāt, Latvijas augstskolu trūkums ir arī tas, ka maģistra grāds tiek iegūts pārāk plašā jomā – nu, piemēram, maģistra grāds vēsturē. Lietuvā katra specialitāte ir krietni vien smalkāk izdalīta un iegūtā izglītība šaurāka, bet dziļāka. Tomēr studijas Latvijā man bija liels ieguvums un fantastiska iespēja papildināt savu redzesloku – kaut vai tas, ka tagad spēju ar kaimiņiem sazināties viņu valodā.»
