Šogad 27. oktobrī aprit divdesmit gadu, kopš izveidots laikraksts «Zemgales Ziņas». Dažkārt mūsu «zelta fonds» – ilggadējie lasītāji – savā atmiņā īsti neatdala «Zemgales Ziņas» no laikrakstiem, kas Jelgavā iznāca pirms tam. Tomēr, dziļāk parokoties, kļūst skaidrs, ka tik vienkārša šī nesenā vēsture tomēr nebija. Sešpadsmit gadu «Zemgales Ziņās» strādāja (turklāt 13 no tiem par galveno redaktori) Ligita Timma, kuru jubilejas reizē lūdzām uz sarunu.
– Jelgavā latviešiem avīzes iznāk jau kopš 1822. gada. Mainījušies laiki, ļaužu paradumi, atjaunota Latvijas valsts. Kaut arī pašlaik «Zemgales Ziņas» drukātajā veidā lasa ap 15 tūkstošiem cilvēku, beidzamos desmit gadus abonentu skaits krities. Kādu tu redzi «Zemgales Ziņu» nākotni?
Grūti pateikt. Drukāto avīžu nāve ir pasludināta priekšlaicīgi. Domāju, tās pavisam nepazudīs, bet baidos, ka abonentu skaits turpinās samazināties. Pazīstu daudz cilvēku vecumā līdz trīsdesmit, kuri drukātu avīzi varbūt pat mēnešiem rokās nav turējuši, bet vecā paaudze iet mazumā. Strādājot «Zemgales Ziņās», jutu, ka arvien mazāk cilvēku nāk uz redakciju pie žurnālistiem uzticēt savas problēmas un pārestības. Jaunā paaudze savos stāstos kļūst arvien īsāka. Ja viņus kas tiešām uztrauc, tad varbūt nosūta kādu komentāru savam izvēlētajam ziņu portālam.
– Kā tu pirms 33 gadiem kļuvi par jelgavnieci?
Biju domājusi strādāt Liepājas rajona avīzē, bet gadījās tā, ka šo vietu aizņēma studiju biedrs, kurš nepabeidza universitāti. Mācoties pēdējā kursā, uzzināju, ka Jelgavā «Darba Uzvarai» ir vajadzīgs atbildīgais sekretārs. Tolaik redakcijā bija tāds amats, kura pienākumos bija laikraksta plānošana, rakstu izkārtošana lapās (nevis datorā, bet uz papīra), rediģēšana – līdz nodošanai tipogrāfijā. «Darba Uzvarā» nereti atbildīgais sekretārs darbu beidza vienpadsmitos vakarā. Šajā amatā es nostrādāju ilgus gadus. Vēlāk kļuvu par redaktora vietnieci.
Pirmais gads Jelgavā man viesa drūmas izjūtas. 1981. gadā šī pilsēta šķita plakana un nesakopta. Pie autoostas «kurjatņiki», gar kuriem vienmēr klaiņo dzērāji. Taču redakcijas cilvēki pret jauniņo speciālisti bija draudzīgi. Redaktore Skaidrīte Bremze, kas mani pieņēma darbā, bija ļoti sirsnīgs cilvēks. Kamēr izremontēja man paredzēto istabiņu Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas kopmītnēs, nedēļas divas es dzīvoju pie viņas. Vēlāk saradu ar Jelgavu, izveidojās ģimene, piedzima un izauga bērni. Strādājot redakcijā, piedzīvoju tautas atmodu, kas bija ļoti skaists, spārnots laiks.
– Cik zināms no tā laika lieciniekiem «Zemgales Ziņu» tapšanā, diemžēl liktenīga loma bija atmodas laika redaktoram Igoram Movelim, kurš savulaik ieguva lielu tautas uzticību, kļuva par Augstākās Padomes deputātu un 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas neatkarību. Kā tu vērtē šo personību?
No astoņdesmitajiem gadiem Igoru Movelu atceros kā ļoti enerģisku, aizrautīgu, drosmīgu un gudru kolēģi, kuram bija apbrīnojama harisma. Kad viņš sapulcēs runāja, pat tie, kuri pirms tam bija uz viņu dusmojušies, pamazām atplauka. Taču deviņdesmito gadu sākumā, sākoties brīvā tirgus attiecībām, viņš, būdams laikraksta vadībā, no žurnālistikas aizgāja un sāka nodarboties ar biznesu, kas mums, pārējiem, vairs nebija caurskatāms. Darbinieki sāka uztraukties par algām, nodokļiem. Bijām pārliecināti par to, ka mēs pelnām vairāk, nekā avīzē tiek ieguldīts. 1994. gadā vadzis lūza un, visa redakcija aizgājām no Igora Movela vadītās «Zemgales Avīzes», nodibinot «Zemgales Ziņas». Toreiz mūsu līderi bija Aija Rone, Maija Laizāne, Laila Ivāna. Es tajā visā biju mazāk klāt. Tolaik pilsētas mērs bija Uldis Ivans. Mums izdevās viņa vadīto domi pārliecināt, ka «Zemgales Ziņas» ir jāatbalsta, izsniedzot tām aizdevumu. Ar šo naudu, atdalījušies no «Zemgales Avīzes», arī sākām dzīvot.
– Aizdevums ir jāatdod. Kā redakcija savilka galus? Turklāt laikraksts, kļūstot finansiāli atkarīgs no domes, var zaudēt lasītāju uzticību. Kā tolaik gāja?
«Zemgales Ziņas» bija mūsu taisnīguma mīlestības bērns. Toreiz mēs racionāli neizskaitļojām visus draudus un riskus, mums bija ideja, bet nebija reāla biznesa plāna… Un tāpēc nonācām finansiāli smagā situācijā. Daudzi mūsu lasītāji nespēja saprast, kas īsti ir noticis. Viņi turpināja abonēt «Zemgales Avīzi», kas ar jaunu komandu kādu laiku turpināja iznākt, taču tas jau bija cits laikraksts. «Zemgales Ziņām» savu auditoriju vajadzēja iekarot no nulles. Pirmos mēnešus mēs avīzi saviem vecajiem abonementiem dāvinājām.
Ienākumi no reklāmām un abonementiem strauji kritās. Savelkot jostas, varējām nomaksāt tikai aizdevuma procentus. Nenormāla slodze bija redaktorei Aijai Ronei. Viņa bija ārkārtīgi atbildīgs cilvēks, ļoti dega un uztraucās par to, ka projekts var izjukt. Taču liela daļa darbinieku, ieskaitot mani, pat nedomājām, ka varam bankrotēt, palikt bez darba un algas. Vienu brīdi gan jutāmies ļoti nelāgi – redaktore Dace Zvirbule, kas nomainīja Aiju Roni, bija izrēķinājusi, ka varam nopelnīt algu četriem cilvēkiem, pārējiem jāmeklē darbs citviet. Daļa arī aizgāja. Tomēr «Zemgales Ziņas» drīz sāka iet kalnup, turpretī Igora Movela «Zemgales Avīze» izputēja.
Savulaik «Zemgales Ziņās» strādājuši fotogrāfs Gunārs Timermanis, kas vēlāk izveidoja savu fotosalonu, Gunita Nagle, Māris Krautmanis, Jānis Stundiņš, kas tagad strādā nacionālajos medijos, fotogrāfe Maira Dudareva, kas tagad ir Latvijas Foto muzeja vadītāja, un vēl daudzi citi. Man joprojām prieks katru no viņiem sastapt. Mums visiem kopīgs ir «Zemgales Ziņās» pavadītais laiks, kas reizēm bijis sūrs, bet devis arī labu pieredzi.
Kas attiecas uz redakcionālo neatkarību, gods kam gods, pilsētas mērs Uldis Ivans nenāca uz «Zemgales Ziņām» ar norādēm, ko mums būs un ko nebūs rakstīt. Tiesa, sākumā mēs arī viņu nekritizējām. Taču ne jau tāpēc, ka nevarētu to darīt pašvaldības aizdevuma dēļ. Kad lasītāji sūdzējās par amatpersonu neizdarību, par pašvaldības uzņēmumiem, piemēram, «Jelgavas siltumtīkliem», mēs pētījām un rakstījām. Par problēmām kašķējāmies, bet vairums ziņu bija pozitīvas. Ar tādu nostādni, ka žurnālistam ikkatrā jomā jābūt kareivīgam sabiedrības sargsunim, sākām strādāt vēlāk, deviņdesmito gadu beigās, divtūkstošajos gados. Lai sagatavotu rakstus ar neapgāžamu, argumentētu kritiku, vajadzīgs gan laiks, gan atbilstoši tehniskie līdzekļi. Kamēr žurnālistiem nebija ne datoru, ne diktofonu, nemaz nerunājot par internetu, veikt sargsuņa funkciju bija diezgan grūti. Tagad neviens vairs neatceras laikus, kad kādas problēmas pētīšanai vajadzēja stundām ilgi sēdēt bibliotēkā, šķirstot dažādus iepriekšējo gadu laikrakstus! Piņķerīgu jautājumu šķetināšana vēlāk lieliski padevās Edgaram Kupčam, kas tagad strādā Latvijas Radio.
– 2007. gadā «Zemgales Ziņas» pievienojās «Dienai». Ko tas mainīja?
«Diena» ienāca ar investīcijām, un finanses nostabilizējās. «Ziņas» kļuva krāsainas, parādījās mājas lapa internetā. Izmantojām katru iespēju mācīties žurnālistu kursos, pie kolēģiem ārzemēs. Man pašai bija iespēja Zviedrijā papētīt, kā darbojas reģionālā avīze, un es vēlējos pārveidot, sakārtot «Zemgales Ziņas», lai tās būtu lasītājiem pieņemami strukturētas un viegli lasāmas. Tādēļ 1998. gadā, kad Dace Zvirbule aizgāja strādāt uz Rīgu valsts darbā, pieņēmu izaicinājumu vadīt avīzi. To atceros kā ļoti interesantu savas dzīves posmu. ◆ Ligita Timma
◆ Dzimusi un augusi Aizputē.
◆ 1981. g. absolvējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu.
◆ No 1981. līdz 2010. gadam darbs Jelgavas pilsētas un rajona laikrakstos «Darba Uzvara» (līdz 1989. g,), «Jelgavas Ziņotājs» (1989–1992), «Zemgales Avīze» (1992–1994), «Zemgales Ziņas»(1994–2010).
◆ Tagad strādā par galveno redaktori žurnālā «Dārzs un Drava», publicējas žurnālos «Saimnieks.LV», «Astes» un «Dzīvespriekam».
