Tie bija Jāņi tālu prom no Latvijas, apvidū, kur vasaras saulgriežu svinības neviens nepazīst.
Tie bija Jāņi tālu prom no Latvijas, apvidū, kur vasaras saulgriežu svinības neviens nepazīst. Iekšlietu akadēmijas vasaras nometne atradās Istras upes krastā, vilciena stundas brauciena attālumā no Maskavas.
Biju nokārtojis iestājpārbaudījumus inženierfakultātē un klausījos neklātienes pirmā kursa ievadlekcijas. Lielajā studētāju barā izveidojās nepilns desmits domubiedru no Baltijas.
Nometnes vadība mums, neklātniekiem, lielu uzmanību nepievērsa, un caurlaides punktā atlika uzrādīt tikko izrakstīto «svaigo» ieskaišu grāmatiņu, lai laukā varētu tikt bez brīvsoļa atļaujas.
Tā būtu nobumbulējuši arī Zāļu vakaru, ja vien tas nebūtu iekritis sestdienā. Paēduši vakariņas, konstatējām, ka ir Līgo vakars.
Teritorijā, kuru apjoza žogs ar dzeloņstieplēm pa virsu, varēja atrast arī kādu klusāku zaļumu ieskautu stūrīti. Lietuvieša paziņa neparko nebija pierunājams atļaut mums nedaudz uzdzīvot teritorijas iekšpusē, bet pēc nelielām pārdomām ieteica izvietoties aiz žoga mežiņā, uz kurieni veda nelieli vārtiņi. Tie gan parasti bija noslēgti, bet amatvīrs, mums pretimnākšanu demonstrēdams, solīja šajā naktī tos atdarīt.
Netālu esošās dzelzceļa stacijas veikalā nopirkuši vietējo žurgu, ko dēvēja par alu, un arī kaut ko stiprāku, sapulcējāmies mežiņā zem lielas egles. Mēs, puiši no Latvijas, sākām meklēt zarus ugunskura dedzināšanai.
Dieva dēļ, nē! izmisīgi iesaucās brāļu tautas pārstāvis, kas bija «sarunājis» ar nometnes dežūrvirsnieku. Es jau zināju, ka jums noteikti vajadzēs uguni. Taču šeit ir galvaspilsētas pretgaisa aizsardzības pēdējā robeža, un mūs tūlīt kāds «nomētās ar raķetēm»!
Egļu vērī satumsa pavisam drīz, un mēs, pāris latviešu, klusiņām līgodziesmas padungājuši, pārgājām pie slāviskām ieražām. Kad arī tās bijām patukšojuši, jautājumu «kur dabūt vēl» atrisināja lietus. Jāņos tas, izrādās, līst arī Piemaskavā, un slapjums mūsu līksmotgribu noslāpēja gluži kā ūdens uguns liesmas.
Nolēmām balli beigt un atgriezties nometnē.
Nepatikšanas sākās, kad gribējām atvērt vārtiņus. Dežurants savu vārdu turējis nebija, vārti bija ciet. Atraduši kādu palielāku koka gabalu, pieslējām to pie vārtiņiem un sākām pēc kārtas atgriezties «savā dislokācijas vietā». Kad pienāca mana kārta, pieslietais miets nezin kāpēc pēkšņi sāka slīdēt uz leju. Lai noturētos, man vajadzēja pieķerties pie dzeloņainās vārtu augšmalas. Tikai piezemējies otrpus žogam, sajutu kreisajā rokā sāpes un intensīvu asiņošanu. Tā tradīciju ievērošana man šķērsām kreisajai delnai ir atstājusi vienu papildu «likteņlīniju» kā atmiņu par kādu Līgo vakaru bez Jāņuguns un līksmes.
