Vasaras saulgrieši sagaidīti, nosvinēti un pavadīti.
Vasaras saulgrieši sagaidīti, nosvinēti un pavadīti. Policijas un kārtības sargātāju virsvadoņa iekšlietu ministra bargi nobiedēti, daudzi braucēji pamanījušies izvairīties nosist sevi vai līdzcilvēkus, svētku dienās bijis tikai pārsimts šmigā noķertu autovadītāju. (Skaidrs, ka mūs var nobiedēt tikai draudi.)
Aizņemti ar gatavošanos jāņabērnu lomām, vairums nav pamanījis, ka šajā laikā notika ES nozīmīgs pasākums. Tikai pašā Jāņu rītā, pēc saspringtās sarunās pavadītas nakts, Briselē ES dalībvalstu vadītāji panāca kompromisu par tā saucamo Eiropas konstitūciju. Tā saucamo tāpēc, ka pēc Francijas un Nīderlandes pirms diviem gadiem referendumos pasacītā “nē” bija iestājies totāls klusums. Līdz tam momentam, kad to mēģināja aktualizēt šābrīža ES prezidējošās valsts Vācijas vadītāja Angela Merkela. Tā 26 dalībvalstu līderi, acīmredzot aizmirsuši, ka mūsu premjeram ar ārlietu ministru jau sestdienas vakarā jābūt ar ozollapu vainagiem galvā un aluskausiem rokās, sanāca, lai noskaidrotu – kāda būs konstitūcijas nākotne.
Īsumā par vienošanos varētu teikt – panākts vienīgais pašlaik iespējamais savstarpējais kompromiss. Balsojumos būs paredzēta jauna kvalificētā vairākuma sistēma jeb divkāršais vairākums, ar kuru lielākā daļa lēmumu jāpieņem ar 55 procentu dalībvalstu atbalstu, kas pārstāv vismaz 65 procentus ES iedzīvotāju, kā arī lēmuma bloķēšanai nepieciešams vismaz četru valstu veto.
Tas panākts ar Polijas varas īpatnējā diumvirāta – prezidenta un premjera dvīņubrāļu Kučiņnsku – ietiepīgo nepiekāpību. Protams, var smīkņāt par viņu dažkārt ekstravagantajiem gājieniem un runām. Viens gan ir nenoliedzams – brāļi nodrošinājuši, ka Polija ir desmit “jauno” ES dalībvalstu politiskā līdere. Nevajadzētu abus brāļus uzskatīt vienīgi par lētiem populistiem un puskoka lēcējiem, kā domā arī viens otrs pašmāju politiķis un eksperts.
Briseles lēmumi vēl gaida savu īsto izvērtējumu, tajā pašā laikā Polijas rīcība (arī Lielbritānijas panāktā patstāvība, nākotnē lemjot par ārlietām un iekšlietām) vedina uz pārdomām, cik pastāvīgi savā lemšanā ir mūsu valsts ārpolitikas bīdītāji un izpildītāji. Pēdējos gados neesam dzirdējuši NEVIENU nopietnu diskusiju par Latvijas ārpolitikas prioritātēm, kā 2004. gadā iestājāmies ES. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka ārpolitika, līdzīgi kā citas jomas mūsu valstī, nonākusi ļoti šaurā politiķu un izpildītāju lokā.
