Kaut gan man ir jau 67 gadi, atceros toreizējos Jāņus.
Kaut gan man ir jau 67 gadi, atceros toreizējos Jāņus.
Man kādi 23 gadi. Eju pār Jelgavas tiltiem kalmēm pilnām rokām istabas pušķošanai. Pretim nāk bariņš jauniešu pieci puiši un trīs meitenes, aplenc mani un saka: «Mēs jūs, meitiņ, nekur nelaidīsim, tieši tāda mums ir vajadzīga.»
Sāku atrunāties, bet viņi tikai pasmējās. Divi jaunekļi paņēma mani zem rokas, iecēla 1. autobusā, un braucām uz Ozolnieku mežu svinēt Jāņus.
Man nebija nekā, pat ne pīrādziņa, kaut gan mājās mani gaidīja pilns groziņš. Kad atradām mežā vietiņu pie ozola, sākās svinēšana. Svešajai kompānijai bija viss alus, šampanietis, dažādi ēdieni, neiztrūka arī siers.
Ozolu izgreznojām ar svecītēm kā Ziemassvētkos, aizdedzām, dzērām šampanieti, alu, spēlējām spēles, bija arī magnetofons, un mēs pat dejojām.
Tā ballējāmies līdz rītam, kad, odu saēsti, basām kājām dejodami pa šoseju gājām mājās. Tā kā viņi visi bija studenti, iegājām viņu kopmītnēs virs gastronomijas. Puiši mūs, meitenes, nolika gulēt vienā istabiņā un paši aizgāja, teikdami, ka pēc divām stundām mūs modināšot.
Pamodāmies no jauno kartupeļu smaržas, zēni uz elektriskās plītiņas divu litru kanniņā vārīja kartupeļus. Lai mēs uztaisot salātus, ko viņi bija sagādājuši tirgū, kamēr gulējām.
Un tā mēs atkal saklājām galdiņu, ēdām, dzērām alu uz atvadām.
Tad puiši mūs pavadīja, vispirms mani līdz mājas durvīm, tad meitenes, kas dzīvoja Mātera ielas kopmītnē.
Pēc tam mēs daudzreiz kopā svinējām svētkus. Ziemassvētkos pat pa kluso uz baznīcu gājām.
Šajos Jāņos jau nenotika nekas sevišķs, tad kāpēc to stāstu? Gribēju, lai jūs zinātu, kā bija toreiz drošāk. Pat prātā neienāca, ka varētu notikt kaut kas ļauns. Nebija baiļu. Vai tagad tā varētu uzticēties? Nē, tas būtu risks ar dzīvību.
Ar patiesu cieņu Viktorija Grautiņa
