Labi daudz «jāskalo rīkle», lai izdziedātu visas alum veltītās slavas dziesmas, odas un latvju senbāliņu dainas!
Labi daudz «jāskalo rīkle», lai izdziedātu visas alum veltītās slavas dziesmas, odas un latvju senbāliņu dainas! Pēdējās parasti atceramies, Jāņu dienai tuvojoties, jo kas gan tie par Jāņiem, Līgosvētkiem, ja netiek izsista spunde kārtīgai mučelei, ja galdā neputo smaržīgs bairītis!
Lūk:
Brandavīna dzērājam
Kājas ellē karājas.
Alutiņa dzērājam
Dvēselīte debesīs.
Precīzi. Un lai necenšas citu dzērienu, vīnu un šņabja, ražotāji, jo Jāņos tik un tā vislielākais pieprasījums – pēc alus.
Lai cik ļoti cienu «Aldara» šefu Vitāliju Gavrilovu, kas stāv un krīt par savas firmas brūvējumu, tomēr dodu priekšroku «Tērvetes» alum: dzīvam, dzirkstošam, maigam un (reizēm) ellīgam.
Patiesībā Latvijā, valstī, kur alus tradīcijas ir vismaz tikpat senas kā pati tauta, īsta alus nemaz nav tik daudz. Reiz bija «Lāčplēša» alus, bet tā slava bija pārāk saaugusi ar vārdiņu «deficīts», un, kad deficīts pazuda, izčākstēja arī šā alus putas. Tagad, ja ņem lielos vilcienos, pats labākais ir «Tērvetes», «Bauskas», «Cēsu» un «Piebalgas» alus (pēdējā firma gan ražo arī «Sātana» alu, par kuru komentāru, piedodiet, nav).
Kāpēc iestājos par Tērvetes produkciju?
Protams, noteicošā ir alus kvalitāte. Dabiskums.
Bija īss periods, kad Latvijā pat rūdīti «aluspunči» metās virsū «eksotikai» – skārdenēs pildītam alum. Bet šis bums drīz beidzās, jo nevar, piemēram, salīdzināt plastmasas puķi ar īstu, tāpat arī ar konservantiem un citu ķīmiju «uzpravītu» alu nevar salīdzināt ar dzīvu, dabiskā ceļā rūgušu un pienācīgi nogatavinātu!
Akciju sabiedrībā «Agrofirma «Tērvete»» alus ražošana nebūt nav galvenā nozare. Pamatā tajā audzē labību, slauc govis un tradicionāli nodarbojas ar zirgkopību. Tomēr it visu, ko tērvetnieki dara, viņi raduši darīt kārtīgi, un tas attiecas arī uz alu. Tā brūvēšanai izmanto tikai pašu druvās audzētus miežus, arī iesalu dara paši.
Kas patiesībā ir alus?
Teicami mieži un no tiem perfekti gatavots iesals. Teicams ūdens. Teicami apiņi. Un pāri visam – ideāla tīrība, visu tehnoloģisko parametru ievērošana. Kā reizēm mēdz būt laukos, pašmāju alu brūvējot? Gadās, ka iesalu grauzdē pirtiņā. Bet pēc tam jābrīnās, kādēļ bairītim pirtslāvas piegarša. Pie paša alusbrūža Tērvetē ir liels ezers, skaists ūdenskritums. Parasti domā, ka ūdeni alum ņem no ezera. Nekā! Ir savas artēziskās akas, un lieto tikai to ūdeni.
Daudz kas atkarīgs no apiņiem. Tos izaudzēt nemaz nav tik grūti, bet grūtāk tos pareizi pārstrādāt un uzglabāt, jo citādi tie no specifiskas garšvielas pārtop sliktas kvalitātes sienā. Apiņu ražošana prasa milzīgus kapitālieguldījumus, tāpēc neattaisnojās daža laba zemnieka pirms septiņiem desmit gadiem lolotās cerības tikt pie ātras un vieglas peļņas. Taču pats galvenais – liela nozīme ir klimatam. Tērvetnieki viennozīmīgi uzskata, ka Latvijā audzēti apiņi viņiem neder. Alusdarītāji daudz eksperimentēja. Savulaik apiņus iepirka no Ukrainas, bet pēc Černobiļas avārijas no tiem atteicās. Kādubrīd iepirka Čuvašijā, taču kvalitāte bijusi drausmīga. Turpretī Bavārijā (Vācijā) apiņu audzēšana un sagatavošana ir vesela industrija ar senām tradīcijām…
Kā jau minēju, alus tapšanā pāri visam ir kārtība, rūpība,
arī – mīlestība.
Ja kāds vēl nezina, Tērvetē alus ražotni nu jau turpat trīsdesmit gadu vada sieviete – Anita Krāģe. Alus darīšana Tērvetē uzsākta 1971. gadā.
«Tērvetes» alu pilda pudelēs un mucās. Pudelēs tas caur vairumtirdzniecības bāzēm nonāk praktiski visā Latvijā, bet daudzviet šis alus nobaudāms no mucām. Krogiem un bāriem tās pieved paši tērvetnieki. Viņi arī uzstāda un apkalpo alus iekārtas, un «Tērvetes» alus mucu sastopam gan Zemgalē, gan Rīgā, Kurzemē (Liepājā, Talsos, Mērsragā) un pat Latgalē (Ludzā).
Tomēr pie «Tērvetes» alus var arī netikt, jo tas var vienkārši aptrūkties. Tērvetnieki (vismaz pagaidām) nevar ražot bairīti neierobežoti daudz, un Latvijas alus tirgū viņu produkcija veido tikai trīs procentus, tāpēc pieprasījums stabili pārsniedz piedāvājumu. Toties kas par kvalitāti! Par to gādā gan aldari, gan agrofirmas vadība, iegādājoties brūzim pašu modernāko tehniku.
Es samalu iesaliņu
Sidrabiņa kambarī,
Padarīju alutiņu
Vizulīšu namiņā!
Tāpēc šis produkts ir tik ļoti pieprasīts.
Patiesībā Tērvetē darina vairāku šķirņu alu. Vasarās pieprasīts ir «Senču» alus. Tas ir viegls, ar mazāku alkohola saturu un patīkamu apiņu rūgtenumu, tāpēc lieliski veldzē slāpes vasaras karstumā, saudzējot galvu. «Tērvetes» alus ir stiprāks. Tas paredzēts godu reizēm, un tam ir attiecīgs svētku noformējums («Jāņu» alus «Ziemassvētku» alus). Savukārt «Tērvetes oriģinālais» alus ir tas stiprākais, jo tiek visilgāk (reizēm pat 60 dienu) gatavināts pagrabā. Tas ir tāds, par kādu mēdz sacīt «Laba daudz nevajag».
Svarīgos brīžos pieņemts citēt klasiķus. Šoreiz vietā būtu mūsu sabiedrībā pazīstamāko alusvēderu atziņas. Piemēram, Kārlis Leiškalns, iedzēris kausu «Tērvetes» alus, uzreiz nāca pie apskaidrības:
– Tērvete sākas Tērvetē un nebeidzas nekur! Skaistākās sievietes, čaklākie cilvēki, gardākais alus, labākie zirgi. Esmu laimīgs kopā ar Tērveti, lai kur arī būtu.
Savukārt tādi lietpratēji kā Čehijas vēstniecības pilnvarotais lietvedis Vāclavs Dvorāčeks atzīst:
– Tādu alu kā «Tērvetes» alus var slavēt bez šaubīšanās.
Eiropas Savienības vēstnieks Latvijā Gunters Veiss atturīgi nošmakstina:
– «Tērvetes» alus ir sevišķi garšīgs.
Arī es to varu apliecināt, vienlaikus brīdinot no pārmērībām gan Līgovakarā, gan vispār, lai nenāktos vilkt meldiņu
…Un galva īsti nezin,
Ko īsti viņa zin.
Priecīgus Jāņus ar «Tērvetes» alu!
