1995. gada 13. oktobrī Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un premjers Māris Gailis parakstīja pieteikumu par Latvijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā.
1995. gada 13. oktobrī Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un premjers Māris Gailis parakstīja pieteikumu par Latvijas vēlmi iestāties Eiropas Savienībā.
1997. gada 26. jūnijā Eiropas Komisija nolēma sākt iestāšanās sarunas ar pirmās grupas kandidātvalstīm, bet 1999. gada 13. oktobrī – ar otrās grupas kandidātvalstīm, to skaitā arī ar Latviju.
Šā gada 9. aprīlī Eiropas Parlamenta 626 deputāti vienprātīgi nolēma uzņemt Eiropas Savienībā vienlaikus visas desmit jaunās kandidātvalstis. Vakar, 14. aprīlī, šo lēmumu akceptēja Eiropas Padome.
Rīt, 16. aprīlī, ES prezidējošās valsts Grieķijas galvaspilsētā Atēnās Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, Ministru prezidents Einārs Repše, LR ārlietu ministre Sandra Kalniete un Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, iestāšanās ES sarunu delegācijas vadītājs Andris Ķesteris parakstīs Iestāšanās līgumu. Līgumu par vēsturē lielāko ES paplašināšanos paredzēts parakstīt Akropolē – vietā, kas tiek simboliski uzskatīta par cilvēces demokrātijas šūpuli. Līdz ar to būs pabeigti visi priekšdarbi, lai pašreizējās kandidātvalstis pēc tam, kad referendumā savu atbalstu būs pauduši to pilsoņi, varētu kļūt par pilntiesīgām ES loceklēm. Latvijas gadījumā tas nozīmē, ka pēc tam, kad šā gada 20. septembrī paredzētā referenduma rezultātus apstiprinās Saeima, šis lēmums tiks ratificēts visu ES dalībvalstu valstu parlamentos. Ja iznākums būs pozitīvs, no nākamā gada 1. maija ES būs kļuvusi par desmit valstīm lielāka.
Lai gan notikumi šajā sakarā beidzamajā laikā attīstās ļoti strauji, tomēr mēs Latvijā par ES zinām nožēlojami maz. Tiesa, nevarētu sacīt, ka arī pašā ES valdītu liela skaidrība par alianses nākotni. No vienas puses, tur visu mēģina centralizēti «sakārtot» un līdz pēdējam sīkumam ar dažādām regulām noteikt, piemēram, pat to, cik oliņu vienā šūnā būtu liekams zīdtārpiņu audzēšanas procesā. No otras puses, pašā ES Konventā nav rasts vienots un precīzs uzskats par to, kas tad ES īsti būs nākotnē – valsts vai valstu federācija. Taču ne jau šādas fineses visvairāk interesē Latvijas sabiedrību. Pirms izdarīt savu izvēli par iestāšanos Eiropas Savienībā, būtībā visvairāk interesē trīs jautājumi:
vai no pievienošanās ES ieguvēji būs mūsu bērni; kas tuvākajos gados notiks ar algām un ar labklājību plašākā nozīmē; kas sagaidīs Latvijas laukus?
Šajā nolūkā Latvijā sākas plaša informatīvā kampaņa. Ikvienam vajadzētu ne tikai respektēt pašu šo ieceri, neuztverot to iepriekš pieņemtā nepieejamā pozā, bet arī censties to patiešām izmantot zināšanu ieguvei. Kampaņa tādēļ arī iedalīta trīs posmos, no tiem «tīrā reklāma» paredzēta tikai pirms paša referenduma, lai, zināšanas ieguvis, ikviens sevī izvēli izdarījušais neaizmirstu doties pie vēlēšanu urnām.
Ir pienācis laiks katram ieinteresēti, aktīvi noskaidrot, vai, viņuprāt, mūsu valsts Eiropas Savienībā būs ieguvēja vai ne. Vairums jau tagad saprot, ka, atsevišķi ņemot, ieguvumu būs vairāk. Tajā pašā laikā eiroskeptiķu joprojām ja ne gluži vienīgais, tad «stiprākais trumpis» ir apgalvojums, ka, iestājoties ES, Latvija nespēšot saglabāt savu suverenitāti. Viņi apgalvo: ja to saglabāt ir izredzes, tad viss kārtībā, lai notiek; taču, ja suverenitāte tiek apdraudēta, viss pārējais esot lieks un pat nav tālākas apspriešanas vērts: Latvijai tādā ES nevarot būt vietas.
Taču jāapzinās, ka pasaulē būtībā jau sen visas valstis ir cieši saistītas un tā vai citādi atkarīgas cita no citas, īpaši ekonomiski, tādēļ vārds «suverenitāte» (neatkarība) mūsdienās pēc būtības nozīmē līdztiesību, tas ir, tiesības un iespējas piedalīties tautai nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Tātad jārunā par to, vai Latvija, izdarot savu izvēli, spēs nodrošināt savu suverenitāti arī turpmāk (tas ir, piedalīties kā līdztiesīga lēmēja kopā ar citām valstīm) vai arī paliks izolēta jeb pilnīgi atkarīga no citu valstu lēmumiem attiecībā pret Latviju. Lūk, kas ir būtiski.
