Runā, ka smaidīgi cilvēki dzīvo ilgāk. Ir arī dzirdēts, ka smaids glābs pasauli. Tici vai ne, bet tas darbojas.
Runā, ka smaidīgi cilvēki dzīvo ilgāk. Ir arī dzirdēts, ka smaids glābs pasauli. Tici vai ne, bet tas darbojas.
Kādā drēgnā rudens vakarā ar draudzeni nolēmām pasēdēt mūsu iecienītākajā kafejnīcā. Kā vienmēr izvēlējāmies galdiņu pie loga – garāmgājēju vērošana mums jau sen bija kļuvusi par tradīciju. Pētījām garāmgājējus un spriedām, kurš pelnījis mūsu smaidu, kurš ne. Īpaši sirsnīgi smaidījām simpātiskajiem pretējā dzimuma pārstāvjiem.
Tiešām nezinu, kā gadījās, ka mūsu skatienus notvēra kāds vīrietis nedaudz pāri trīsdesmit. Draudzene bija tā aizrāvusies, ka pamāja svešiniekam. Sākumā tas likās jautri, taču lieki teikt, cik pārsteigtas un nobijušās bijām, kad vīrietis stāvēja pie mūsu galdiņa un vilka nost virsjaku. “Laikam jūs esat īstās,” ne pārāk pārliecināts par saviem vārdiem teica vīrietis, kas vēlāk sevi nosauca par Ralfu. Kamēr mēģināju aptvert, kas notiek, draudzene jau bija paspējusi iepazīties, protams, izdomājot sev pavisam citu vārdu. “Tātad jūs esat izlēmušas?” jautāja Ralfs. Izlēmušas? Ko? Sapratu, ka viņš mūs noturējis par citām. Skatījos uz draudzeni un klusībā cerēju, ka viņai būs padomā vismaz kaut kāda atbilde uz šo jautājumu. “Mēs gribētu zināt kaut ko vairāk,” kā manas domas nolasījusi, viņa atteica. Tad mūsu jaunais paziņa sāka runāt, beidzot sapratu, ap ko “lieta grozās”. Izrādās, ka Ralfs bija nācis, lai pārrunātu mūsu nākotnes darba iespējas. No vienas puses, dīvaini, bet, no otras, labi, ka runājot Ralfs uz mums pat neskatījās. Vismaz viņš neredzēja, cik izbrīnītas bijām, izdzirdot, ka it kā esam izteikušas vēlmi strādāt par dejotājām kādā Šveices bārā. Šķiet, viņam vispār bija slikta redze, jo ne es, ne mana draudzene nemaz neizskatījāmies pēc dejotājām. Viņš aizrautīgi turpināja stāstīt par naudas kalniem, ko iespējams nopelnīt, un lieliskajiem darba un dzīves apstākļiem brīnumzemē. Uz manu jautājumu, kuru firmu viņš pārstāv, mūsu viesis lepni atteica: “Nevienu! Es pārstāvu pats sevi.”
Brīdī, kad savā prātā jau sāku pārcilāt dažādas nozušanas iespējas, draudzene ieminējās, ka nebūtu slikti iedzert tēju. Likās, Ralfs to jau sen bija gaidījis. Pajautājis, ar cukuru vai bez, viņš devās pie kases. Mēs nozudām no kafejnīcas tik ātri, ka kāds apmeklētājs droši vien mūs noturēja par zaglēm. Lai jau… Mēs bijām drošībā un, galvenais, joprojām smaidīgas.
Droši vien Ralfs saprata, ka mēs tikai jokojām un tās, ar kurām viņam bija paredzēts tikties, sen aizgājušas. Taču mani vēl aizvien nepamet cerība, ka varbūt šis pavisam neplānotais smaids paglāba kādu naivu laimes meklētāju no nepatikšanām.
