Ar Rīgas amatierteātru skates šā gada laureāti Visvalža Klintstona režisēto Augusta Strindberga «Jūlijas jaunkundzi» Latvijas Universitātes studentu teātris rīt pulksten 17 viesojas Jelgavas Studentu teātrī.
Ar Rīgas amatierteātru skates šā gada laureāti Visvalža Klintstona režisēto Augusta Strindberga “Jūlijas jaunkundzi” Latvijas Universitātes studentu teātris rīt pulksten 17 viesojas Jelgavas Studentu teātrī.
Kā atceras latviešu teātramīļi jau gados, bija laiks, kad tuvākie teātri, kur varēja noskatīties Strindberga lugu iestudējumus, bija Lietuvā. Bet nu uz Latvijas teātru skatuvēm iestudētas veselas trīs, turklāt vienas un tās pašas Strindberga lugas “Jūlijas jaunkundze”, izrādes: Jaunajā Rīgas teātrī Māras Ķimeles režijā, jelgavniekiem labi zināmais Agra Krūmiņa iestudējums Jelgavas Jaunajā teātrī un vecākais no trim, pirmoreiz rādīts Latvijas Universitātes studentu teātrī pagājušā gada pavasarī. Kā piebilst režisors Visvaldis Klintstons, tai pašā dienā, kad notikusi “Jūlijas jaunkundzes” pirmā izrāde ar dramaturga dzīvesbiedri galvenajā lomā. Ieceri V.Klintstons glabājis ilgi un iestudējis lēni. Tāpat kā Agrim Krūmiņam, arī viņam tā ir pirmā tikšanās ar Strindbergu kā režisoram. Ierosmi guvis pasen, noskatoties “Jūlijas jaunkundzes” iestudējumu M.Ķimeles režijā, kurā, starp citu, tāpat kā viņas jaunākajā darbā, Žana lomu spēlēja Alvis Hermanis. Tieši Žans – sākotnēji savās un citu acīs šķietami spēcīgais, bet finālā vājuma un izmisuma ārprātā krītošais grāfa sulainis sava pavēlnieka meitas pavedējs Kaspara Kotāna pārliecinošā tēlojuma dēļ ir LU studentu teātra izrādes centrālais tēls. Kaspars, kā atceramies, ieguva labākā aktiera balvu šogad notikušajā Latvijas amatierteātru Gada izrādē. Pats iestudējums pirms tam uzvarēja Rīgas amatierteātru skatē. V.Klintstona versijā “Jūlijas jaunkundzes” stāsts ir nevis par aizpagājušā gadsimta “jaunās” un “vecās aristokrātijas” (agresīvās “self – made men” paaudzes un gara dižcilšu) vērtību un morāļu sadursmi, bet par divu cilvēku mīlestības neiespējamības atskārsmi. Ieceres pamatā bijis fatālistisks vēstījums jeb, kā to sauc režisors, doma veidot izrādi par dzīves “ieprogrammētību”. Kaspara talantīgais tēlojums – sevis pievilta cilvēka emocionāli atkailināts portretējums –, kas iestudējumam sagādāja labākās rīdzinieku izrādes laurus, Signes Gravlejas un Guntas Nešpores (grāfa meita Jūlija un ķēkša Žana iecerētā Kristīne) spēle tapšanas laikā tēlos ievilkusi jaunus vaibstus. “Bet visam pamatā bija doma, ka cilvēks piedzimst, ja tā var teikt, “ieprogrammēts”. To var saukt arī par likteni, kam ar prātu var ilgi censties spītēt, mēģinot sev iedvest pārliecību par saviem spēkiem, bet kādu brīdi tu saproti, ka tas vienkārši nav iespējams. Neizskaidrojami – nav iespējams un viss. Un nav ne mazāko iespēju pretoties savas dzīves “programmai”. Tāds ir brīdis, kad Jūlija un Žans atskārš, ka viņiem nav lemts palikt kopā,” režisors skaidro traģēdijas finālu.
LU studentu teātra vēsture skaitāma no 1946. gada. V.Klintstons trupu vada desmit gadus. Strindbergu viņi spēlējuši muzejos un citās kamerizrādei piemērojamās telpās gan Rīgā, gan ārpus tās. Pagājušogad “Jūlijas jaunkundzi” viņi rādīja arī Dobelē eksperimentālā teātra festivālā “Pitons”.
