Visi, kas pazīst Antriņu (Antru Freibergu), zina, ka gandrīz katrā kopā sanākšanā agrāk vai vēlāk sāksies dziesmas. Viņa būs tā, kas to uzsāks, tik priecīgi un pārliecinoši, ka pārējiem gribot negribot būs jāvelk līdzi.
– Kā vadāt savas dienas ārkārtas situācijas laikā?
Mēs dzīvojam to pašu ikdienu, ko iepriekš, tikai, protams, ir vairāk roku mazgāšanas, dezinficēšanas. Nedaudz trauksme jau ir, bet cenšamies īpaši uz to neieciklēties. Nedēļas nogalēs baudām pirti, tur mums ir pozitīvas sarunas un labas emocijas. Ar meitiņu ļoti daudz darbojamies svaigā gaisā, man vispirms ir jāizdomā viņai darbiņš, tad varu darīt pati savu. Ejam arī garākās pastaigās līdz mežam. Kad sākās ārkārtas situācija, pirmajā dienā teicu – Baibiņ, aiziesim šodien līdz mežam! Viņa uzreiz ņem spaiņus. Es jautāju – kam tev spaiņi? Viņa atbild – lasīsim sēnes!
– Baibiņa jums ir īpašs bērniņš.
Jā, viņa mums visu mūžu paliks kā mazākais bērniņš. Citiem visi bērni izaug un aiziet no vecāku ligzdas, bet mums viņa paliks vienmēr. Tas ir sāpīgs temats, bet mēs sakām Dievam paldies par to, ka viņš ir mūs izvēlējies kā visstiprākos vecākus, kas ar šo problēmu spēj tikt galā. Un ir daudz cilvēku, kas palīdzējuši, lai viņa varētu attīstīties. Baibiņa nu jau spēj ļoti daudzas lietas izdarīt, kas kādreiz likās neiespējama misija. Braucam arī uz teātriem, koncertiem un dažādiem pasākumiem. Pašlaik mums tā visa pietrūkst, tāpēc ieslēdzam mūzikas centru un abas dziedam, gan iekšā, gan ārā svaigā gaisā.
– Kas jums dod spēku tikt ar to galā?
Viņa ir ļoti smaidīga, saulaina, priecīga, tas laikam arī iedvesmo mūs. Piemēram, pa dienu viņa neskaitāmas reizes pasaka man, ka esmu pati labākā, mīļākā un foršākā. Sirds gavilē! Kad vakarā pa logu ierauga, ka tētis iebrauc pagalmā, viņa iet pretim un saka – tu vispār zini, ka esi vismīļākais tētis pasaulē? Un neviens to nav mācījis un stāstījis, tas vienkārši nāk no sirsniņas. Tad tētis ienāk ar tādu platu smaidu, un liekas, ka vakars jau ir izdevies. Tas ļoti sasilda.
Prieks, ka lielie bērni arī ir pieņēmuši māsiņu tādu, kāda viņa ir, un vienmēr spējuši sadzīvot. Ar lielu mīlestību pret dzīvi un bērniem visam var tikt pāri. Baibiņa pati nesen teica – nav ko čīkstēt, tāda dzīve jādzīvo! Domāju – bez komentāriem.
Es pati savu dziedniecību esmu atradusi teātra spēlēšanā, dejošanā un dziedāšanā, spēlēju arī volejbolu. Kad tu dari to, kas tev patīk, tad tas arī ārstē.
– Tik daudz nodarbošanos. Kā viens cilvēks var to paspēt?
Bija brīdis, kad gan spēlēju teātri, gan dejoju, gan dziedāju, bet tas tomēr bija par traku. Pagaidām teātri esmu nolikusi malā, bet mēs apmeklējam visas teātra izrādes, vienalga, cik mūsējie spēlē, mēs ar Baibiņu esam klāt un atbalstām aktierus.
Es dziedu Zaļenieku Kultūras nama korī “Zaļuguns”. Mums ir ļoti jauks koris un kolosāla vadītāja, ar kuru kopā jūtamies vienmēr pozitīvi uzlādētas. Vēl dejoju senioru deju kolektīvā “Zaļais dancis”. Dziesmu svētkus nodancoju un nodziedāju. Sanāk diezgan daudz izbraukumu, sadanču un kora dziedājumu, bet tas viss saiet kopā ar ikdienas rutīnu. Ja gribi arī ko mājās paspēt, tad paņem nakti palīgā, un visu var izdarīt.
– Kas tev dziedāšanā un dejošanā visvairāk patīk?
Katrā reizē ir satikšanās ar cilvēkiem, kuri ir tieši tādi paši kā es – ar vēlmi dejot un dziedāt, un baudīt to visu. Mēs visu laiku iemācāmies kaut ko jaunu, gan dejas, gan dziesmas. Gatavošanās skatēm ir liels stress, jo īpaši, kad redzi, ka vadītāji sev matus no galvas plēš nost. Taču tad ar humoru mēģinām viņus mierināt, sakot, ka nepaliks vairs to matu vispār, ja tā plēsīs. (Smejas.) Tā pozitīvā noskaņa un satikšanās ar cilvēkiem uzlādē.
– Tev dzīvē ir svarīgs humors?
Humors mūsu ģimenē ir bijis visos laikos. Gadās – kāds, kas atbrauc ciemos, īsti to nesaprot, bet es uzreiz brīdinu – tas, ko mēs te runājam, nav jāņem nopietni. Esam mācējuši ar humoru dažādas situācijas atrisināt, visi esam ar humoru uz tu. Ar humoru ir vieglāk pieņemt lietas, kas varbūt kādreiz ir grūti pārvaramas. Vieglāk laid visu pāri, neņem tik ļoti pie sirds. Liekas, ja pajokojies, tad problēma ātrāk aizmirstas.
– Ir vieglāk pieņemt to, ko nevar izmainīt?
Jā, tā ir.
– Kura ir mīļākā izrāde, kurā pati esi spēlējusi?
Laikam mīļākā ir tā pati pirmā pie Gunta Krūmiņa – “Muzikanti, kāzu valsi!”. Jo to izrādi spēlējām kopā ar savu topošo vīru Edmundu. Bijām tikko iepazinušies un vēl skraidījām uz randiņiem, kad mūs kā pāri uzaicināja spēlēt kopā. Tad kā līgava ar līgavaini nospēlējām sešas kāzas lugā, un septītās pēc sešiem gadiem bija mūsu pašu īstās. Tā bija ļoti skaista izrāde.
Esmu spēlējusi arī nevarīgu vecmāmiņu invalīdu ratiņos, tas bija jau pie režisores Ņefedovas kundzes. Vecmāmiņai visi pakalpoja, pienesa un izdarīja, bet, kad neviens neredzēja, viņa varēja i staigāt, i graķīti ieraut. Vienā brīdī tomēr nācās parādīt, ko vecmāmiņa spēj, par ko visi bija pārsteigti un skatītāji ļoti priecīgi. Spēlēju arī “8 mīlošas sievietes”, kas bija ļoti pieprasīta izrāde.
– Pastāsti par dziedāšanu! Gandrīz vienmēr, kur esi, agrāk vai vēlāk visiem būs jādzied.
Jā, dziedāt man ļoti patīk! Kad mums dārzā ir pasākumi, Edmunds vienmēr ņem savu ģitāru un mēs kopā dziedam. Dziedam ļoti daudz, un man vienmēr paticis organizēt un uzņemt ciemiņus. Pagājušajā gadā bija radu Jāņu saiets mūsu dārzā. Izdomājām tēmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Māsas znotiņš speciāli šim pasākumam nopirka žiguli, izpušķojām, pinām vainagus, taisījām vītnes. Nākamajā dienā paēdām pusdienas un ar žiguli pa priekšu braucām uz dzimtajām mājam, kur turpinājām svinēšanu.
– Kāpēc dziedāšana ir tik svarīga?
Es domāju, tā vajadzīga dvēselei. Arī virtuvē strādājot, es varu dziedāt. Kaut ko daru un pieķeru sevi, ka atkal jau dziedu. Pilnīgi nemanot dziesma atnāk, un gribas dziedāt. Kad izdziedies, ir ļoti laba sajūta.
– Kādas dziesmas tev patīk dziedāt?
Pārsvarā tautas dziesmas, bet arī tās, ko korī vai ansamblī dziedam. Kādreiz vadītājai piezvanu un saku, ka man atnākusi viena vai otra dziesma. Viņa atbild – vai, cik labi! Un tad mēs uzdziedam abas kopā!
– Pa telefonu?
Jā, kāpēc ne? Kārtīgi izdziedamies, un paliek priecīgāk. Ar cilvēkiem, kas saprot humoru, telefoniski apmaināmies arī ar anekdotēm un jokiem. Necenšamies daudz runāt par to, ka tagad tāds laiks. Ja pasmaidām, pasmejamies, tad ir vieglāk.
– Tu tāda pozitīva un priecīga vienmēr esi bijusi?
Liekas, tas man ir šūpulī ielikts. Manējie arī vienmēr saka – ja kas, laižam pie Antras, jo tur jau pozitīvu lādiņu dabūsim! Paldies vecākiem, paldies Dieviņam, ka tas man ir dots.
– Ir taču arī tādi brīži, kad dūša pavisam sakrīt papēžos.
Protams, ir. Dzīvē visādas situācijas bijušas. Ir kāds brīdis, kad liekas, nu jau viss, nolaižas rokas. Bet drīz atkal nāk domas, ka nedrīkst taču padoties, un es ceļos un eju, un daru. Ir, protams, bijuši sāpīgi brīži, bet tie ar darbu un dziesmu ir izārstēti. Nav bijuši vajadzīgi psihologi, paši esam tikuši galā. Tāda ņaudēšana un čīkstēšana īsti nekad nav bijusi.
– Tu esi arī sporta skolotāja Zaļenieku skolā. Kā līdz tam nokļuvi?
Man jau pamatskolā ļoti gribējās būt par bērnudārza audzinātāju, tad tas posms pārgāja un man gribējās būt par sporta skolotāju. Kad pabeidzu pamatskolu, mamma teica – nekāda Rīga un sporta skolotāji! Ko tu darīsi tajā lielajā pilsētā tāds lauku skuķēns? Ka ne, ta ne! Tepat Zaļenieku tehnikumā izmācījos par grāmatvedi, bet, jau mācoties, sapratu, ka tas nav man. Neilgi pastrādāju grāmatvedībā un tad kādu laiku pavadīju mājās ar bērniem. Kad skolotājs Valdis Mangalis gāja pensijā, nāca piedāvājums, un es sajutu, ka gribu tomēr būt par sporta skolotāju. Es šo iespēju izmantoju, iestājos LLU, kur tolaik bija sporta novirziens. Bērni bija mazi, lopu pilna kūts, bet es izmācījos un savu sapni esmu piepildījusi.
– Tad aktiermākslai tagad esi metusi mieru?
Ne pavisam. Man joprojām patīk iepriecināt vecus cilvēkus, piemēram, Ziemassvētku laikā. Nu jau mani aicina kā Ziemassvētku vecīti uz pasākumiem. Pagājušajā gadā braucu vecīša tērpā mašīnā un sapratu, ja to tērpu esmu uzvilkusi, tik drīz nemaz negribēsies kāpt no tā ārā. Tad es paņēmu līdzi dāvaniņas un iebraucu pie vienas mīļas tantītes. Viņa bija pilnīgā sajūsmā! Ziemassvētku vecīti, tu pie manis? Kā tad! Viņa pie eglītes skaitīja man pantiņu, un tad vēl kādu laiku papļāpājām.
Arī Ziemassvētku vakarā vispirms savējiem nostrādāju un tad braucu tālāk pa pagastu. Zināju, ka tajā vakarā Ņefedovas kundze ir viena pati, un nolēmu iebraukt arī pie viņas. Tad nu es eju pa Milleriem ar to bozi, un tur jaunieši iznākuši pīpēt, stāv un lamājas. Ierauga vecīti un iesaucas – ej tu nost, Ziemassvētku vecis! Izvelk savus telefonus un filmē, pilnīgā klusumā, neviens vairs nelamājas. Kad atbraucu mājās, stāstīju savējiem, ka izārstēju jauniešu no lamāšanās. (Smejas.)
Režisore arī bija ļoti pārsteigta, skaitīja pantiņu un bija tik priecīga! Viņa teica – šie ir paši labākie Ziemassvētki manā mūžā! Vai tu tagad nepateiktu, kas tad tu būtu tur apakšā? Viņa minēja, bet neatminēja, beigās es pati atklājos.
Tas ir ļoti liels prieks – redzēt, kā cilvēkiem acis mirdz, jo tas vecis pa īstam ir atnācis! Mums pašiem Ziemassvētku vecītis nāk katru gadu, bez izņēmumiem. Sākumā bija vīramāte, tagad es.
– Tad jums Lieldienu zaķis arī nāk?
Protams, katru gadu pa dārzu izmētā olas, un Baiba sanes pilnu grozu. Vai ne, Baibiņ? Pagājušajā gadā aizbraucām pie kaimiņa pēc olām un atpakaļceļā mums viens zaķis cilpo pa priekšu. Es Baibai saku – redzi, jau uz mūsu dārzu steidzas. Olas mēs krāsojam visi kopā, arī tētis pieslēdzas un tin marlītēs. Baiba palīdz pīrāgus cept. Šogad jau salikām pūpolus podos uz Pūpolsvētdienu. Un mums bija arī pirmais kuriozs. Es sajaucu datumus un svētdien jau visus nopēru. Pēcpusdienā man zvana viens draugs, un es viņam saku – sveiciens Pūpolsvētdienā! Viņš atjautā – vai tad šodien Pūpolsvētdiena? Savukārt es viņam – vai tad nē? Un tāda lepna stāstu, ka visus jau esmu nopērusi. Kad piegāju pie kalendāra, sapratu, ka tiešām esmu sajaukusi, bet Edmundam neko nesaku, nākamo svētdien atkal nopēršu. Lai viņš brīnās, kāpēc divas svētdienas pēc kārtās. Mums C vitamīnu taču šajā laikā vajag!
– Nobeigumā vissvarīgākais jautājums – kāda ir tava mīļākā dziesma?
Mīļākā laikam ir “Vālodzīte”. No tautas dziesmām “Bēdu manu, lielu bēdu”, ar ko vienmēr sākam savu sadziedāšanos, jo to visi zina. “Vālodzīte” bija manas māmiņas mīļākā dziesma. Vienmēr, aizbraucot uz kapiņiem pie mammas un tēta, sakopjam, saliekam svecītes un tad ar Baibiņu nodziedam “Vālodzīti” vai “Jordānas upi”. Vienalga, vai tas ir vakars, ārā gaišs vai tumšs. Man dziesma iet cauri visiem priekiem un bēdām. Mums visiem. Piemēram, Edmunds pa vakariem taisa bērniem mantojumu – veido mūsu jaunības dziesmu kolekcijas. Kamēr es dejoju un dziedu, tikmēr viņš gatavo mantojumu. Lai bērni zina, kādas dziesmas bija mūsu jaunībā. Un bērni to ļoti novērtē.
