Vakar tomēr stājušies spēkā Rīgas sabiedriskās kārtības noteikumi ar strīdīgajām normām, kas aizliedz publiskās vietās atrasties ar atvērtu alus iepakojumu un aizliedz uzturēties Rīgas centra parku zālienos.
Vakar tomēr stājušies spēkā Rīgas sabiedriskās kārtības noteikumi ar strīdīgajām normām, kas aizliedz publiskās vietās atrasties ar atvērtu alus iepakojumu un aizliedz uzturēties Rīgas centra parku zālienos. Jaunie noteikumi ir saistoši visām fiziskajām un juridiskajām personām, kas uzturas Rīgas administratīvajā teritorijā. Tātad arī jelgavniekiem ar to jārēķinās, kaut arī mūsu pilsētā par līdzīgiem noteikumiem pagaidām nedzird runājam. Un varbūt tieši tādēļ, ka gan jau Rīgas dīķī iemestā alus pudele atvels vilnīšus arī līdz mūsu pilsētas Domes sēžu zālei, ļoti gribētos, lai Jelgavas tēvi ņemtu vērā vairākas pretrunas.
Ir saprotams aizliegums lietot alkoholiskos dzērienus uz ielām, sabiedriskās vietās. Taču, runājot par alkoholiskajiem dzērieniem, skaidri minēta piebilde «tajā skaitā alu». Vai tad alus beidzot arī administratīvā līmenī, «oficiāli» atzīts par alkoholisku dzērienu? Līdz šim bairītis – atkarībā no izdevīguma – ticis ieskaitīts kaut kādā nenosakāmā suslā: it kā jau būtu reibinošs dzēriens, tomēr tikai tāds kā «īstā» alkohola «mazais brālis», kas nav īpaši vērā ņemams. Tieši tā bija izdevīgi domāt ražotājiem un tirdzniecības darbiniekiem, jo līdz šim neviens pietiekami stingri nav sekojis, piemēram, tam, ka vieni no lielākajiem alus patērētājiem valstī ir skolēni, pusaudži. Ja tas būtu noticis, ar alus blašķēm tik daudzi nedefilētu.
Tieši tādēļ, ka alus tā ražotājiem dod kolosālu peļņu, kas savukārt, nodokļu veidā «nobirst» arī valsts kasē, par alus «problēmu» tik negribīgi un diplomātiski runā politiķi. Arī Rīgas Dome par jaunajiem noteikumiem nobalsoja tikai pēc tam, kad «sirsnīgās brokastīs» šis jautājums tika apspriests Saeimas valdošajā koalīcijā. Atgādināšu, ka Alkohola aprites likuma 1. pantā ir gana precīzi klasificēts, ka «alkoholiskie dzērieni – visi no pārtikas izejvielām izgatavotie spirtu saturošie produkti ar absolūtā spirta daudzumu virs 1,2 tilpumprocentiem; alus – raudzēts alkoholisks dzēriens ar absolūtā spirta daudzumu virs 0,5 tilpumprocentiem (..)». Un jau ar šo «fonu» pilnīgi pietika, lai iedarbinātu saistošos sabiedriskās kārtības noteikumus, kurus katra pašvaldība ir tiesīga izstrādāt atbilstoši savai izpratnei un prasībām. Būtu normāli, ja Rīgas Dome tos rimti un netraucēti pieņemtu bez politiķu iejaukšanās «no augšas». Taču politiķi ir atkarīgi no ražotājiem, tie – no produkcijas (šajā gadījumā – alus) noieta, un iznāk, ka tikai kaut kur pa vidu kā vīģes lapa pavīd ētiskais un sabiedrības veselības faktors.
Starp citu, rīdziniekiem un pilsētas viesiem var sagādāt raizes daudzas neskaidrības. Piemēram, vai cilvēks, kas «ar atvērtu» alus pudeli sēdēs pie kādai vasaras kafejnīcai piederošiem galdiņiem (daudzos gadījumos tie nav norobežoti no ietves) tiks uzskatīts par jauno noteikumu pārkāpēju? Un ko nozīmē «izņēmums» – «mazās» alus bundžiņas, no kurām tomēr drīkst dzert (visi un visur)? 0,33, 0,5 vai 3,0 litru bundžas? Ar ko atšķiras 0,3 litru tilpuma skārdene no tāda paša tilpuma stikla pudelēm?
Ikvienu «alus noteikumu» pārkāpēju Rīgā sagaida sods no 5 līdz 50 latiem. Pēc kādiem kritērijiem? Jo lielāka pudele, jo bargāka soda nauda? Varbūt – jo tukšāka, jo sods lielāks, jo mazāk pagūts nodzert – mazāka arī maksa?
Galu galā nav arī skaidrs, kam īsti šie noteikumi ir izdevīgi. Sabiedrībai? Alus ražotājiem? Tirgotājiem? Nekā – tikai politiķiem. Jo vieni savās atjautības spēlēs būs par kādu nieku pārtrumpojuši citus. Kamēr alkohols vispār (un alus kā tam visnotaļ piederīgs) viennozīmīgi nebūs pasludināts «ārpus likuma», jebkura rosīšanās nebūs nekas cits kā kārtējais deķēns no likumu driskām.
