Teju katru dienu eju garām iemītajai «taciņai» pāri Zvejnieku ielai, kur ne visai sen kārtības sargi izvazāja pa asfaltu negodprātīgu ielas šķērsotāju – kādu dakterīti. Tā kā, dodoties uz veikalu, ielu šādi šķērso daudzi otrajā pusē sabūvēto daudzstāvu namu iemītnieki, jo spilgtāks ir pretnodarījums šai sievietei, kas rīkojās tāpat kā citi. Varbūt jārespektē iedzīvotāju ieradumi un jāizveido vēl viena gājēju pāreja? Taču likuma pārstāvji rīkojas līdzīgi sliktiem vecākiem, kas pēkšņi uzbrūk bērna nepareizajai darbībai, par kuru parasti nav likušies ne zinis. Katru reizi, ejot garām šai vietai, nākas pārdomāt, vai policija ir mans draugs vai ienaidnieks. Varbūt tieši jāizvairās no tādiem, jo diez vai kāds alkst tik ekstrēmu piedzīvojumu kā palikt lidlaukā vai kādā no līnijām. Gan jau viena daļa uzplečoto pat nicīgi nosmej, ka kaut kā taču respekts jāiedzen. Lai gan fiziska ietekmēšana, protams, nav viņu standartpaņēmiens noteikumu pārkāpēju aizturēšanā, taču jautājums paliek – ko lai dara ar strauji brūkošo policijas prestižu? Ja kādam likuma sargam patīkami, ja uz viņu noraugās kā uz potenciālu varmāku, viņš pats nav tālu no likuma pārkāpšanas. Nav šaubu, ka pie mums nevar prasīt, lai policists, kā dažviet ārzemēs pielemts, grūtniecei dabisku vajadzību apmierināšanai pasniegtu savu cepuri, jo šeit ir pavisam atšķirīgas attiecības starp policiju un sabiedrību. Iespējams, no čekas kambaru laikiem šai varai palikusi negatīva aura. Skaidrs, ka te nav nekāda britu karaliste ar spalvās tērptiem manekeniem kā cilvēku labākajiem draugiem. Tomēr šķiet, pienācis laiks kādai radikālākai reformai, plašai akcijai vai nopietnai tīrīšanai. Varbūt tas reiz atrisinātu arī «točku» problēmu. Viena tāda joprojām zeļ Pašvaldības policijas degungalā. Kurš ticēs, ka kādam šajā iestādē tas nav izdevīgi?
