Jelgavas Latviešu biedrība rīt svin 135 gadu dibināšanas un 25 gadu atjaunošanas jubileju.
19. gadsimts, kas saistās ar dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē, Vidzemē un vēlāk arī Latgalē, ar saimniecisko rosību un līdz ar to latviešu turības un pašapziņas augšanu, radīja pamatu jaunlatviešu kustībai. Tā radās arī Zemgalē.
Biškopības biedrība latviskojās vispirms
1856. gadā Jelgavā nodibināja Kurzemes Biškopības biedrību, kas vēlāk nacionāli noskaņotā rakstnieka un žurnālista Māteru Jura vadībā kļuva par latviešus izglītojošu un organizējošu sabiedrisku organizāciju. 1865. gadā Annas baznīcas lauku draudzē tika dibināts koris «Līgo». Bet 1868. gadā Jelgavā plaši atzīmēti 50 gadi kopš dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē. Lūkojoties uz 1868. gadā dibināto Rīgas Latviešu biedrību, 1872. gada pavasarī Jelgavā Pētera Alunāna vadībā sapulcējās 103 zemgalieši, lai līdzīgu dibinātu arī Kurzemes un Zemgales galvaspilsētā. Ievēlētā komiteja izstrādāja statūtus. Taču Krievijas cara valdība biedrību neapstiprināja. Tomēr 1880. gadā ar pretvāciski noskaņoto Kurzemes gubernatora Paula Lilienfelda un Māteru Jura sakariem biedrības dibināšana izdevās. Par pirmo Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētāju gan izvirzījās uzskatos mērenākais Kalnciema pagasta vecākais Jānis Neimanis. Neatlaidīgi pārvarot birokrātiskus šķēršļus, viņš trīs reizes brauca uz toreizējo cariskās Krievijas galvaspilsētu Pēterburgu, kur panāca biedrības statūtu apstiprināšanu. Tādējādi 1880. gada 10. jūnijā Jelgavā varēja notikt biedrības dibināšanas sapulce. Tajā izveidoja Zemkopības, Rūpniecības un amatniecības, Rakstniecības nodaļas, Krājaizdevu kasi, teātri, kā arī citas struktūras. Biedrības tālākajā attīstībā tās vadībā izvirzījās advokāts, izdevējs un vēlāk pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste, uzņēmējs un mecenāts Jānis Bisenieks, jurists un literāts Stērstu Andrejs un citas izcilas personas. Biedrība pulcēja literātus (Kārli Mīlenbahu, Ādolfu Alunānu), rīkoja Aspazijas lugu izrādes ar autores piedalīšanos.
Par biedrības saimniecisko vērienu liecina tas, ka tā īrēja, bet vēlāk ieguva īpašumā 19. gadsimta sākumā Jelgavā uzbūvēto muižnieku namu «Villa Medem» un dārzu. Tur notika biedrības pasākumi, kuros pulcējušies pat trīs tūkstoši cilvēku. 1910. gadā īpašums tika pārdots, un, nopērkot gruntsgabalu pilsētas centrā, pēc arhitekta Eplē projekta tapa moderns Jelgavas Latviešu biedrības nams, kas vēlāk bija arī Jelgavas teātra mājvieta.
Uzņēmību pārbauda lietus Dziesmu svētkos
Biedrība rīkoja izrādes, koncertus, jautājumu un atbilžu vakarus, ziedoja naudu dažādām sabiedriskām vajadzībām, tostarp Krievijas bada cietējiem, bet 1895. gadā, kad apritēja 100 gadu kopš Kurzemes un Zemgales hercogistes pievienošanas Krievijai, nacionāli noskaņotie jelgavnieki saņēma kroņa atļauju Jelgavā sarīkot IV Vispārējos Latviešu dziesmu svētkus. Tajos piedalījās 203 kori ar 5208 dziedātājiem, 300 muzikantu. Svētkos pirmo reizi tika atskaņota Baumaņu Kārļa «Dievs, svētī Latviju».
Tagadējais Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdis Paulis Rēvelis uzsver, ka šo svētku sarīkošana bija liela zemgaliešu uzdrīkstēšanās. Pretargumenti oponentiem, vispirms jau Rīgas Latviešu biedrībai, bija gan par to, kā Jelgavā nokļūs, kur izmitinās tik daudz svētku dalībnieku, kā tos pabaros. Tomēr visiem šiem uzdevumiem veicās atrast risinājumu. Dzelzceļnieki izdomāja, kā 1868. gadā izbūvētajā Rīgas–Jelgavas dzelzceļa līnijā varētu izmainīties papildu vilcieni. Savukārt ebreju tirgotāji piegādāja ledu un tādējādi nodrošināja, ka nebojājas lielā daudzumā piegādātie ēdieni un dzērieni. Papildu pārbaudījums bija negaidītās lietavas, bet uz advokāta J.Čakstes rēķina dziesmu svētku estrādei vienā naktī tapa jumts.
Pieci pasaules
jelgavnieku saieti
Priekšteču uzņēmības un nacionālā gara stiprināti, 1990. gada 10. jūnijā Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas Krišjāņa Barona zālē sanāca 67 aktīvi jelgavnieki, kas nolēma atjaunot 1880. gada dibināto un 1940. gadā okupācijas varas aizliegto Jelgavas Latviešu biedrību. Sapulce notika mēnesi un sešas dienas pēc tam, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome Rīgā bija pieņēmusi Latvijas valsts Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Līdz tam daudzi nacionāli noskaņoti cilvēki darbojās Latvijas Tautas frontē. Taču līdz ar jaunā parlamenta ievēlēšanu tā, izpildījusi savu politisko uzdevumu, tuvojās norietam. Radās brīva niša nevalstiskajām organizācijām, kas rosina sabiedrisko aktivitāti šaurākās, taču dziļākās jomās. Tāda bija arī Jelgavas Latviešu biedrība. «Mēs esam dažādi – dzimuši gan Latvijas brīvvalsts laikā, gan padomju impērijas būrī, bet jaunākie ir atmodas bērni. Dziedājuši koros, dejojuši, sportojuši. Ceļojuši lopu vagonos uz Sibīriju, laivās uz Rietumiem, bet tomēr no visām debespusēm atgriezušies Jelgavā. Skolojušies Tautas frontē, barikādēs. Kad mēs ar savas biedrības karogu ejam pilsētas svētkos, Lāčplēša dienā Jāņa Čakstes dzimšanas dienā vai piedalāmies valsts dibināšanas svētkos 18. novembrī, rodas saviļņojums un ticība – esam mūžības skartie, esam latvieši,» tā par biedrības dalībniekiem rakstīts pirms desmit gadiem izdotajā bukletā.
1990. gadā biedrības atjaunošanas sapulce ievēlēja biedrības valdi deviņu cilvēku sastāvā. Par tās priekšsēdētāju pēc tautfrontiešu ieteikuma izvirzījās LLU profesors Aloizs Strods. Atceroties to laiku, viņš 2000. gadā rakstīja: «Kāpēc mani, nejelgavnieku, ievēlēja par biedrības priekšsēdētāju, īsti nesaprotu vēl šodien, jo man, Lubānas klānos dzimušam latgalietim, bija priekšstats – zemgalieši ir ar sevišķi augstu pašvērtības līmeni. Taču, paldies Dievam, būdams Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amatā (no 1990. līdz 1994. gadam – red.) vai pasniedzēja un profesora lomā LLU, neesmu izjutis viņu pašapziņas pārākumu. Paldies zemgaliešiem par to, un priecājos, ka Jelgavas Latviešu biedrība turpina darboties – gaismot tautiešus kopīgiem darbiem.» Sākumā A.Stroda vadībā biedrība lūkoja atgūt tolaik linu fabrikas lietošanā esošo muižnieku namu «Villa Medem». Taču drīz vien atklājās, ka telpas ir pārāk plašas un to uzturēšana neatbilst atjaunotās organizācijas iespējām. Par biedrības pirmo mājvietu kļuva Jelgavas Zinātniskā bibliotēka. Viens no A.Stroda komandas veiksmīgākajiem darbiem bija pasaules jelgavnieku saieti, kuros trimdas latvieši tikās ar dzimtenē dzīvojošajiem. Tādi saieti ik pa diviem gadiem notika piecas reizes.
Vietne, kur «kūdīt» idejas
Gan pirmais priekšsēdētājs, gan toreizējie valdes locekļi Aija Eiklone, Guntis Krūmiņš, Liliana Štauere, Elza Mistere aizgājuši aizsaulē, citi pārstājuši biedrībā darboties, taču organizācijas dzīve turpinās. 1994. gadā to uzņēmās vadīt jaunievēlētais valdes priekšsēdētājs vēsturnieks un arī politiķis Andris Tomašūns. Piecus gadus pildot šos pienākumus, viņš iedibināja vairākas Jelgavas kultūras dzīvē paliekošas tradīcijas, piemēram, 18. novembra valsts svētku sarīkojumu. Viņa laikā izveidojās veco jelgavnieku klubiņš «Sendienas», kā arī citas struktūras. Visilgāk – kopš 1999. gada – atjaunotajā biedrībā vadītāja pienākumus veic tagadējais priekšsēdis ārsts Paulis Rēvelis. Ņemot par atskaites punktu 1880. gadu, viņš ir 17. Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs (pirms okupācijas priekšsēdētāji mainījās vidēji ik pēc diviem gadiem). P.Rēvelis par sevi teic, ka ir «komandas cilvēks». Kopā ar domubiedriem attīsta ieceres, kas saistās ar latvietību un kultūrvēsturisko vidi. Ilggadējā biedrības grāmatvede Marija Jokste stāsta, ka viens no priekšsēdētāja rosinātajiem projektiem bija tēlnieka Ģirta Burvja veidotā piemiņas zīme «Dziesmu svētku vainags», ko 2007. gadā atklāja Uzvaras parkā. No šīs vietas IV Vispārējos Latviešu dziesmu svētkos sākās gājiens uz estrādi, kas speciāli šim pasākumam bija uzbūvēta pilsētas nomalē aiz dzelzceļa sliedēm, tagadējā Savienības ielas rajonā.
P.Rēvelis priecājas, ka biedrībā atbalstu un risinājumu guva grāmatas izdošanas par J.Čaksti Jelgavā ideja. To sastādīja Jelgavas muzeja darbiniece Janīna Šūberte. Projektā iesaistījās arī Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere, kuras māte Emīlija Miķelēna savulaik aktīvi darbojās Jelgavas Latviešu biedrībā. P.Rēvelis ir gandarīts, ka pilsētas pašvaldība daudzkārt atbalstījusi biedrības «kūdītās» ierosmes.
«Esam arī plēsušies,» raksturojot sadarbību ar pašvaldību, atzīst P.Rēvelis, taču šī sadarbība biedrībai, viņaprāt, ir ļoti būtiska, jo bez līdzekļiem daudzas biedrības rosinātās idejas netiktu īstenotas. «Mūsu paaudzei ir jāatrod pienācīga vieta trešās atmodas simbolam – Lāčplēša pieminekļa fragmentam jeb «Lāčplēša sirdij»,» apņēmīgi saka P.Rēvelis. Viņš atceras, kā 1988. gada maijā izdevās šo fragmentu atrast un pēc tam ar Imanta Ziedoņa palīdzību nosargāt. Pašlaik «Lāčplēša sirds» stāv muzeja sētā pie autostāvvietas.
Slēpa «sievieti ar kokli»
Pirms 25 gadiem atjaunojot biedrību, simboliska un tomēr svarīga nozīme bija atjaunot tās karogu. Šo uzdevumu uzņēmās pensionētais veterinārārsts Modris Ziemelis, kurš jau kopš sešdesmitajiem gadiem daudz sava brīvā laika ieguldījis Jelgavas vēstures pētīšanā. M.Ziemelis uzsver, ka līdz 1938. gadam, kad Jelgavai apstiprināja savu karogu, Latviešu biedrības karogs bija pat kā pilsētas simbols. Deviņdesmito gadu beigās viņš karogu meklēja arhīvos, muzejos, sarakstījās ar trimdiniekiem. Pētījumi turpinājās divus gadus, līdz Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā tika atrasta tā melnbalta fotogrāfija, bet dažas dienas vēlāk Latvijas Vēstures muzejā arī pats karogs. «Muzeja dokumentos nebija uzrādīts, ka meklētais ir Jelgavas Latviešu biedrības karogs. «1940. gadā, kad Latviju okupēja Padomju Savienības karaspēks, Ēvalda Valtera vadītais Jelgavas teātris, kam bija jāpārņem Jelgavas Latviešu biedrības nama telpas, to Vēstures muzejā nodeva kā karogu, kurā attēlota «sieviete ar kokli rokās». Tā tas tika paslēpts un paglābts no okupācijas varas iznīcības,» spriež M.Ziemelis. Atrodot veco karogu, bija iespējams izgatavot jauno, kas M.Ziemeļa vadībā arī tika izdarīts. Kopš tā laika karogs ir visos svarīgākajos pasākumos, kuros piedalās Jelgavas Latviešu biedrība. Karoga devīze ir «Vienotība stiprina», uz tā attēlota dieviete Atēna, kas ar liras skaņām, kuru plūsma pārtop 14 zvaigznēs, aicina ļaudis pulcēties sabiedrības labad.
Vecie jelgavnieki svin dzīvi
Veco jelgavnieku klubiņu «Sendienas» vada Vilis Azevičs, kurš arī kārto dežurantu maiņas biedrības birojā Lielajā ielā. Možajam vīram, kas nereti biedrību pārstāv sabiedriskajos pasākumos, rit 87. gads. Viņš piedzima pirmskara Jelgavā, mācījies 3. pamatskolā, gājis Nikolaja jeb Vienotības draudzes baznīcā, kara laikā vācu pusē dienējis gaisa spēku izpalīgos. Atgriežoties no gūsta, V.Azevičs kļuva par pilsētas sporta dzīves organizatoru. Kādā 2000. gada vasaras dienā rosīgais biedrības darbinieks, agrākais LLU Sporta nama direktors Jānis Raģis uzaicināja viņu palīgos tradicionālās sporta dienas rīkošanā Engurē. Tā V.Azevičs iesaistījās biedrībā un sporta darbā ir nomainījis jau aizsaulē aizgājušo J.Raģi. Par «Sendienām» viņš piebilst, ka klubs ik mēnesi kultūras namā «Rota» rīko veco jelgavnieku tikšanās. Dažkārt tās pat ir masku balles, karnevāli. Šādi vecie jelgavnieki svin dzīvi.
Latviešu valodas labad
Kultūras darbiniece Vija Zelmene Jelgavas Latviešu biedrībā darbojas kopš deviņdesmito gadu sākuma jeb savas aiziešanas pensijā, kad «nevarēja izbraukāt uz Rīgu». Pirms pieciem gadiem viņa biedrībā izveidoja teātri, kas turpina iestudēt lugas. Taču viens no viņas perspektīvākajiem projektiem ir Jelgavas skolēnu literāro darbu krājumu izdošana. «Kad es sapratu, ka man vairs nav jāmaisās Rasmai Urtānei pie Jelgavas literātu almanaha «Zemgales vācelītes» izdošanas, bailīgi piezvanīju skolotājām Maritai Asarītei un Ilzei Ulmanei un jautāju, ko viņas domā par ideju izdot skolēnu darbus. Atbilde bija pozitīva,» stāsta V.Zelmene. Šogad iznāks jau trešais skolēnu literāro darbu krājums «Laiku lokos». Turklāt dzejoļu un eseju rakstītājiem, kas nāk arī no mazākumtautību skolām, pievienojušies Jelgavas Mākslas skolas audzēkņu zīmējumi. «Latviešu valoda taču ir mūsu pamatu pamats. Tāpēc ļoti augstu vērtēju šo Vijas Zelmenes attīstīto virzienu,» atzīst biedrības priekšsēdis P.Rēvelis.
Starp sabiedriski ļoti nozīmīgiem virzieniem, ko beidzamajā laikā attīsta Jelgavas Latviešu biedrība, ir vecpilsētas vēsturiskās apbūves popularizēšana. Šajā darbā iesaistījusies pensionētā skolotāja Maija Kravinska, kura vēl joprojām sadarbojas ar Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību. Nav viegli nosaukt visas nozīmīgās iniciatīvas, ko 25 atjaunotnes gados rosinājusi Jelgavas Latviešu biedrība. Rīt Jelgavas Amatu vidusskolā taps J.Čakstes dzimšanas dienas kliņģeris, kas šoreiz tiks likts galdā biedrības 25 gadu atjaunošanas jubilejas pasākumā Jelgavas muzejā, divas dienas pirms izcilā priekšteča 156. dzimšanas dienas. ◆
