Gadu desmitiem Lauksaimniecības universitātes apsaimniekotais īpašums nonācis Pēterlauku dzirnavu mantinieku rokās.
Pēc piecu gadu tiesvedības Zemgales apgabaltiesa lēmusi, ka Platones pagasta Pēterlauku dzirnavas, ko vairākus gadus par savām uzskatījusi un apsaimniekojusi LLU, nu pieder to kādreizējo īpašnieku mantiniekiem – Leļļu ģimenei. Ļoti iespējams, spriedums tiks pārsūdzēts.Kopš 2006. gada, kad sākās cīņa par Platones pagasta Vizbuļu jeb Pēterlauku dzirnavu īpašumtiesībām, šajā lietā ir trīs strīdnieki – tikpat, cik palicis postā ielaisto dzirnavu spārnu. LLU kopš padomju gadiem apsaimniekojusi zemi ap ēkām un centusies sakārtot arī pašas dzirnavas, atjaunojot tajās kāpnes uz augšstāviem un spārnus, no kuriem vienu vējš pirms vairākiem gadiem nolauza. Valsts neatkarības gadu sākumā universitāte ļāva dzirnavu piebūvi un zemi zem abām ēkām, kopumā nepilnus trīs hektārus, nomāt un vēlāk privatizēt toreizējam pašu darbiniekam Uldim Drustam. Viņš ēku ar zemi savukārt pārdeva platonieku Cēburu ģimenei, kas finansiālā sadarbībā ar uzņēmēju Raivi Balodi no BTH Latvijas filiāles sāka īpašumu attīstīt. No LLU tika iegūtas arī nomas tiesības uz tagadējo strīda objektu – dzirnavu ēku. Pirms pieciem gadiem tur pat tika atvērts krogs, kas pusgadu strādāja, taču drīz vien iemantoja skandalozu slavu un tika aizvērts. Zemes saimnieks Kristaps Cēburs «Ziņām» teic, ka U.Drustam dzirnavu piebūve iznomāta izklaides vietas atvēršanai, taču pēdējos mēnešus viņš neesot maksājis nomas naudu, tāpēc rūpals apstādināts. Ap to laiku Jelgavas pusē ieradās arī Leļļu ģimene, kas bija atskārtusi, ka dzirnavas varētu būt viņu dzimtas īpašums. Piesaistot ar komercfirmas «Auseklītis» kriminālajām neveiksmēm saistīto juristu Valdi Krisbergu, Leļļu ģimene sāka cīņu par īpašuma tiesību atgūšanu uz dzirnavu ēku, kas atzīta par kultūras pieminekli. Dzirnavas esot ģimenes relikvijaPēc vairāku gadu tiesvedības Zemgales apgabaltiesas tiesnese Regīna Knabe nospriedusi, ka Pēterlauku dzirnavas pienākas Leļļu ģimenei. Pilns tiesas spriedums būs pieejams 5. aprīlī, bet prasītāju puses pārstāvis V.Krisbergs jau tagad to sauc par simtprocentīgu uzvaru, jo tiesai nav bijis nevienas iebildes. Pēc viņa teiktā, tiesa atzinusi, ka LLU, nemaz nebūdama dzirnavu saimniece, tās kā savu īpašumu prettiesiski iznomājusi trešajai personai, kas savukārt ēkas un zemi ieķīlājusi, lai saņemtu milzīgu kredītu it kā objekta attīstīšanai. Kamēr ritēja pirmās instances tiesvedība, apstājusies arī dzīvība ap savulaik sakoptajām dzirnavām. LLU direktors Andrejs Garančs gan apgalvo, ka vēl nesen saimnieciskā dienesta darbinieki kārtējo reizi turp devušies aizrestot logus, jo pamestās dzirnavas kļuvušas par iecienītu «izklaides» vietu vietējiem vandaļiem. «Tā ir ģimenes relikvija, nevis materiāla vērtība,» par atgūto īpašumu saka V.Krisbergs, taču neatbildēts paliek jautājums, kādēļ mantinieki attapušies tad, kad vietu jau sākts sakārtot, turklāt neko tā labā līdz šim nav darījuši. Nu abi tiešie mantinieki jau miruši, viņu vietā tiesvedībā ienākusi valcēniete Ligita Plūme (iepriekš Lelle). V.Krisbergs sola, ka dzirnavas tiks sakoptas.K.Cēburs stāstiem par ģimenes relikviju netic un domā, ka dzirnavu ieguvēji tās gribēs pārdot. Līdz šim Leļļiem neesot bijis nekādu priekšlikumu un vēlmes dzirnavās ko darīt.Viņaprāt, Leļļu ģimene šajos objektos atradusi vieglu peļņas avotu. Viņam esot dokumenti, kas pierāda – Leļļu ģimene vēl padomju gados par 6000 rubļiem toreizējai akadēmijai pārdevusi ābeļdārzu un dzirnavas ar visu piebūvi, bet jau atmodas gados kā mantojumu atgūto zemi no Leļļiem nopircis U.Drusts. Tagad LLU dokumentus savos arhīvos it kā nevarot sameklēt, tādēļ dzirnavas iespējams pārdot vēlreiz. K.Cēburs stāsta, ka atšķirībā no U.Drusta tur grib redzēt muzeju, radošās darbnīcas. Ja LLU gribētu savulaik ar studentu rokām pēc kara postījumiem atjaunotās dzirnavas paturēt sev, tur varētu izveidot mācību telpas, laboratorijas, arī nelielu hosteli, kur nakšņot gan jaunajiem pētniekiem, gan tūristiem, saka K.Cēburs. Līdzīgi runā arī LLU direktors A.Garančs, kas Pēterlauku dzirnavas redz kā pētījumu vietu topošajiem būvniekiem, arhitektiem un ainavistiem.Šaubas, vai LLU īpašumu maz grib K.Cēbura saka – universitāte tiesvedības gaitā rīkojusies tā, it kā tai šis īpašums nemaz neinteresētu, neesot tiesai galdā likusi savulaik ar Leļļu ģimeni noslēgto īpašuma pirkšanas un pārdošanas līgumu, bet gan runājusi par noilgumu, kura dēļ Lelles nemaz nevar uz Pēterlauku dzirnavām pretendēt. Par lielu interesi neliecina arī fakts, ka A.Garančs vēl vairākas dienas pēc tiesas sēdes nezināja par LLU nelabvēlīgo tiesas lēmumu. Rektora Jura Skujāna nolīgtais jurists Mareks Šīrants uzskata, ka līgumu parādīšanās tiesā interesētu tikai pašu K.Cēburu, jo tas nākotnē varbūt ļautu dzirnavas iegūt viņam. M.Šīrants uzsver, ka LLU aizvien dzirnavas gribot sev, tādēļ jurists noskaņots doties arī uz Augstākās tiesas Senātu. A.Garančs gan runā izvairīgāk, sakot, ka iepazīsies ar pilno tiesas spriedumu un turpmākās tiesvedības izredzes vēl tikai vērtēs. K.Cēburs pauž – ja LLU šo lēmumu nepārsūdzēs, tas vien jau norādīs, ka universitātei dzirnavas «bijušas nebijušas». M.Šīrants gan uzsver, ka nedz ar Leļļu ģimeni, nedz viņu pārstāvi V.Krisbergu nekādi nav saistīts.Viedokļi Kristaps Cēburs – Lielākie zaudētāji ir LLU un studenti. Dzirnavas varētu būt universitātes simbols. Izskatās, LLU jurists tai izdarījis «lāča pakalpojumu». Andrejs Garančs– Manā studiju laikā dzirnavās notika nodarbības. Būvnieki un ainavisti studijām tās varētu izmantot arī tagad.Valdis Krisbergs– Dzirnavas ir Leļļu ģimenes relikvija, ko tagad varēs restaurēt. Tās vairs nebūs kauna traips Latvijas ainavā.
