Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncerti vienmēr ir gaidīti, jo sniedz ieskatu repertuāra daudzveidībā un mākslinieciskajā izaugsmē. Šoreiz programmā bija izvēlēta Volfganga Amadeja Mocarta 41. («jupitera») simfonija, Makša Rēgera variācijas par Mocarta tēmu, kā arī Franča Danci «Concertante». Visas kompozīcijas bija bez liela dramatisma, gaišuma caurstrāvotas, Adventei atbilstošas. Par diezgan drosmīgu jāuzskata ideja simfoniju likt kā pirmo skaņdarbu koncerta ievadā. Tās atskaņojums prasa lielu koncentrēšanos, prasmīgu orķestra grupu saspēli. Vispārliecinošāko iespaidu atstāja otrā daļa ar cildeni glezno, kā bezgalīgā elpā veidotu melodiju. Diriģents Zbigņevs Graca neapšaubāmi labi pārzina šo Mocarta simfoniju, un liekas, ka iespaidu atstājis vokālās melodijas veidošanas princips. Rezumējot Mocarta 41. simfonijas atskaņojumu, šķiet, varbūt orķestra krāsas varētu būt ne tik sabiezinātas, arī skanējums būtu vieglāks. Un vai pateikts bija viss, ko komponists šajā dzīves un daiļrades periodā domāja un juta? Lai arī LNSO veidojās laba saskaņa ar diriģentu, šķiet, orķestrim varēja ļaut lielāku spēles (improvizācijas) brīvību. Programmas veidotāji bija domājuši par Ziemassvētku noskaņas radīšanu – no šīs puses F.Danci opuss varētu šķist atbilstošs. LNSO mākslinieciskie spēki atļauj izvēlēties koncertdarbus, kur lieliski parādīt solistu meistarību. Patiesi, flautiste Dita Krenberga un klarnetists Ints Dālderis spēlēja iedvesmojoši kā duetā, tā atsevišķos soloposmos, parādot ideālu skanējuma saskaņu. Labs atbalsts solistiem F.Danci «Concertante» izpildījumā bija orķestris. Šodien izcilā vācu komponista M.Rēgera mūzika neskan nemaz tik bieži. Varbūt taisnība ir mūzikas kritiķim Jānim Zālītim, kurš savulaik norādīja: «Var iebilst pret Rēgera muzikālo estētiku, bet ne pret viņa skaņu celtņu lielisko mehāniku un meistarīgo izbūvi.» Šīs savulaik izteiktās domas nāca prātā, klausoties meistarības ziņā varbūt pašu pilnīgāko M.Rēgera opusu orķestrim variācijas un fūgu par Mocarta tēmu. Cik lielas tēlainības, muzikālās izteiksmes pārveides piedzīvojusi Mocarta la mažora sonātes (arī variāciju) liegi trauslā tēma. LNSO diriģenta Z.Gracas vadībā veiksmīgi izdevās atklāt šo monumentālai freskai līdzīgo sacerējumu. LNSO uzstāšanos ārpus Rīgas nevar novērtēt par zemu, jo izglītojošais moments ne ar ko nav atsverams. Gadiem ilga bijusi skaņas kvalitātes problēma – simfoniskajam orķestrim pilnīgākai māksliniecisko spēju parādīšanai nepieciešama plaša, akustiski atbilstoša skatuves telpa.
