Kādēļ mūsu politiķi (un ne tikai viņi) tik ļoti cenšas «tikt uz Briseli», «iefiltrēties» ES vadošajās institūcijās?
Kādēļ mūsu politiķi (un ne tikai viņi) tik ļoti cenšas “tikt uz Briseli”, “iefiltrēties” ES vadošajās institūcijās? Kādēļ Latvijā ir tik daudz politisko partiju, kas reizēm pavisam atklāti tiek pielīdzinātas “interešu pulciņiem”? Kādēļ pie mums tik bieži notiek skaļi skandāli? Un, visbeidzot, kas šiem un vēl neminētiem jautājumiem ir kopīgs?
Kopīgs ir precīzas izpratnes trūkums par to, kas īsti ir lobēšana. Ne tikai plašākā sabiedrībā, bet arī politiķu un uzņēmēju aprindās tā pārprasti tiek jaukta ar jēdzienu “blats”, un tādēļ nav brīnums, ka daudzos gadījumos, formāli piesedzoties ar terminu “lobēšana”, tiek kultivēta… korupcija.
Angļu vārds “lobby” nozīmē “kuluārus”, bet par lobistiem sauc “aizkulišu aģitatorus”. Plašākā nozīmē lobijs ir indivīds vai personu grupa (lielu firmu, citu valstu dažādu politisku, ekonomisku un finansiālu grupu pārstāvji), kas mēģina pierunāt vēlētus politiķus vai ieceltus ierēdņus atbalstīt vai kavēt kaut kādus centienus, bet lobisms ir lobistu darbība kā sistēma.
Demokrātiskās valstīs ar senām tradīcijām vārdam “lobisms” nav ne mazākās negatīvās nokrāsas: tas ir pašsaprotams paņēmiens dažādu aktuālu vai konceptuālu problēmu risināšanā. Savā ziņā lobisti ir uzskatāmi par politiķu konsultantiem: pārstāvēdami konkrētas iedzīvotāju grupas, viņi pievērš valsts uzmanību konkrētām tēmām.
Pie mums demokrātiskās tradīcijas diemžēl nav ne senas, ne stipras, tādēļ bieži vien, tikai “mehāniski” aizgūstot kaut ko no ārvalstu pieredzes, tās nereti tiek izkropļotas, līdz izveidojas situācija, kāda vērojama mūsu valstī: pārāk nenoteikta, izplūdusi un grūti nosakāma ir robeža starp lobismu un korupciju, kas padara iespējamu politiķu vai valsts amatpersonu ietekmēšanu kādas šauras grupas savtīgās interesēs; tādējādi tiek pat pieņemti pretlikumīgi lēmumi vai likumi – uz pārējās sabiedrības rēķina. Šāda prakse jebkurā gadījumā neturpinātos ilgi, taču sevišķi aktuāli ir revidēt attieksmi pret lobēšanu apstākļos, kad Latvija “bez piecām minūtēm” kļuvusi par ES dalībvalsti. Tādēļ bija vērtīgi un tieši laikā Latvijā rīkot plašu konferenci “Lobēšana jeb Kādēļ uzņēmumiem un asociācijām ir jāietekmē lēmumi Eiropas Savienībā”. Tematika bija krietni plašāka: tika runāts arī par lobisma jēgu un saturu vispār.
Konferences noslēguma daļa bija veltīta Latvijas organizāciju un uzņēmumu lobēšanas pieredzei Eiropas Savienībā. Tajā tika apskatītas lobēšanas tradīcijas un attieksme pret lobēšanu Latvijā; identificēti principi, kādēļ uzņēmumiem un asociācijām jāietekmē lēmumi Eiropas Savienībā; tika apskatīta pašvaldību lobēšanas specifika; uzņēmuma vai asociācijas pārstāvniecības nozīmība Briselē; “spēles noteikumu” izmaiņas pirms un pēc Latvijas iestāšanās ES.
Tika akcentēts, ka starp pašvaldībām nepieciešams panākt kopīgu izpratni, lai efektīvi un pareizi lobētu kopējās ekonomiskās intereses. Tagad pašvaldību asociācijām Briselē ir ap 200 pārstāvju, attiecīgi – daudzas valstis uzskata pašvaldību lobēšanu ES kā kardināli svarīgu, kam netiek taupīti ne finansiālie līdzekļi, ne cilvēkresursi. Secināts, ka arī Latvijai būtu svarīgi izveidot pārstāvniecību mūsu pašvaldību interešu lobēšanai ES, taču pirms tam nepieciešams definēt publiskus, atklātus lobēšanas “spēles noteikumus”. Diemžēl tieši publiskuma mums pietrūkst vispār, kur nu vēl attiecībā pret tik “intīmu” procesu kā lobēšana. Tradicionāli par to joprojām izvairās runāt skaļi. Un laikam tieši tādēļ rodas augsne dažādiem pārpratumiem, kas nereti pāraug ētikas normu un pat likumu pārkāpumos.
Daudzās valstīs tas novērsts ar ļoti vienkāršu paņēmienu: pieņemot lobēšanas likumu, kur strikti reglamentēta lobistu darbība saskaņā ar pārējo likumdošanu un ētikas normām. Arī Latvijā steidzami nepieciešams šāds likums.
