Jelgavas mākslinieku izstādes Rīgā nav biežs notikums, tādēļ aicinu mākslas mīļotājus, esot galvaspilsētā, atrast laiku un iegriezties Putniņas galerijā, kas atrodas burvīgā pagalmiņā Kalēju ielā 6.
Jelgavas mākslinieku izstādes Rīgā nav biežs notikums, tādēļ aicinu mākslas mīļotājus, esot galvaspilsētā, atrast laiku un iegriezties Putniņas galerijā, kas atrodas burvīgā pagalmiņā Kalēju ielā 6. Tajā līdz 30. jūnijam apskatāmas Lolitas Zikmanes gleznas.
Domāju, ka jelgavniekiem labi pazīstamas mākslinieces grafikas – ļoti smalki izstrādātas oforta lapas, kurās liela vieta ierādīta dabai un kurās viņa runā par ļoti saudzīgu attieksmi pret visu dzīvo. Ceru arī, ka visiem – kaut vai no pēdējās pilsētas mākslinieku izstādes – labi palikušas atmiņā Lolitas Zikmanes nelielās gleznas. Tās viņa Rīgā arī izlikusi apskatei, dažādos gados temperas un eļļas tehnikā darinātus darbus (pavisam 24), kurus vienkopus var redzēt ārkārtīgi reti.
Līdztekus grafikai viņa ar glezniecību nodarbojas sen – kopš 70. gadiem, kad rūpīgi tika fiksēta pasaule. Ne jau kādi ārēji spilgti notikumi, bet šķietami maznozīmīgas lietas, piemēram, kaķi, kas, saritinājušies kamolā, mierīgi guļ viens otra līkumā, portreti, klusās dabas ar sēnēm. Tajās pievelk miers, ilgstošs klusums. Valda harmonija un radoša apcere. Tā nu, ielūkojoties minētajā gleznā «Kaķi», rodas asociācijas ar mājas siltumu, uzticību, savstarpēju sapratni. Tas Lolitai Zikmanei ir raksturīgi, ka viņa prot mazajā saskatīt lielo, pilienā – jūru, vienkāršajā – daudznozīmīgo.
Pamazām augot meistarībai, arī lietu un notikumu sakarības sajūtot dziļāk, mākslinieces gleznas kļūst krāsās daudzveidīgākas, koloristiski bagātākas, saturiski daudznozīmīgākas un noslēpumainākas. Nesen Jelgavā bija eskponēts neliels darbiņš «Smiltīs». Tajā nav attēlots kaut kas sevišķs, tikai smiltīs pamests zils svīteris. Vējš jau sācis pārvilkt to ar plānu smilšu segu. Tas liek domāt, ka džempera īpašnieks jau pasen ir aizgājis un nez kāpēc aizmirsis savu apģērba gabalu. Bet varbūt īpašnieka vairs nemaz nav šaisaulē, arī viņu pašu apsegušas smiltis kapu kalniņā? Varbūt jūra viņu paņēmusi? Varbūt pats labprātīgi aizgājis no dzīves? Kas to lai zina, kāpēc svīteris guļ liedagā. Katrs var pieņemt savu notikuma versiju, taču glezna rada skumjas asociācijas ar mums nezināmu drāmu, kas norisinājusies jūras krastā.
Lolitas Zikmanes pēdējo gadu gleznām piemīt kāds tik tikko tverams noslēpums. Var jau būt, ka tā šķiet tikai man, citi to pat nepamanīs. Nevaru pat pateikt, kur tas slēpjas un kā tas panākts.
Māksliniece glezno visparastākās ainavas un priekšmetus. Viņa nemeklē ārēju skaistumu, bet ataino kādu necilu Sīkraga dabas nostūri, kur tuvāk vai tālāk savā nodabā aug kārklu krūmi, alkšņi, kaut kur dziļumā zaļo mežs. Cauri gleznai rāmi tek smilšains ceļš. Pieliektās koku un krūmāju galotnes stāsta par vēju, kāds vientulīgs cilvēks dodas savās gaitās, ar savu krāsaino apģērbu ienesdams kopējā zaļumā košāku akcentu. Un pāri visam klājas gaišzilas debesis. Lūk, viss gleznas stāsts. Bagātīgs zaļo toņu klāsts, atrasts ārkārtīgi smalks debesu zilums un tā attiecības ar dabas zaļo pasauli. Pāri gleznai klājas miers, rāma pēcpusdienas noskaņa. Ne vēsts no modernās pasaules kliedzošā negatīvisma, popkultūras virspusējības vai modes uzbāzīguma. Māksliniece no tā visa norobežojas. Un tad liekas, ka Lolitas Zikmanes gleznu noslēgums ir atminēts – viņa pratusi atklāt dabas dvēseli. Par to pēdējā laikā nerunā, tas ir gandrīz vai tabu šajā reklāmas un morālās degradācijas laikā, bet tieši dvēseles, garīguma mums visvairāk trūkst. Dvēselei nepieciešams klusums, pietāte, saudzīgums, tādēļ tā paslēpjas no ikdienas kņadas, burzmas pasaules visattālākajos kaktos. Lolita Zikmane ir to atradusi un dāvā to mums – bez kādas pozas, skaļuma un tik dabiski kā noglāstīt bērna matu ērkuli vai pieglausties mātes siltajai azotei. Tādēļ vien ir vērts šo izstādi apskatīt. Tikai nesteidzieties, pierimstiet un ļaujieties mākslas netveramajai varai!
