Skolotājai Daigai Podkalnai bērni jautā: kad mēs pie jums atkal drīkstēsim nākt?
Līvbērzes vidusskolas sporta skolotāja Daiga Podkalna ir klusa, tikpat kā nemanāma, bet liela sava darba patriote. Sporta skolotājus nereti esmu redzējusi ģērbtus treniņtērpā un ar svilpi kaklā, bet Daigu sastopam eleganti tērpušos. Uz sarunu viņa mūs aicina savā darba kabinetā, uz kura durvīm rakstīts – direktora vietniece mācību darbā. Izrādās, jau vairākus gadus Daiga iesaistījusies arī skolas administratīvajā darbā. Šogad skolotāja izlolojusi savu lielo sapni, kam ticējusi un cerējusi 17 gadu, – skolai beidzot ir sava sporta halle. Klavieru vietā zirgiDaiga ir pilsētas meitene, kas gluži kā seriālā savulaik tika «iemesta» laukos, kur nācās cīnīties visiem spēkiem. Skolā pelnījusi tikai labas atzīmes. «Kā daudzus bērnībā, arī mani vecāki sūtīja uz mūzikas skolu, taču nekāda izcilā pianiste jau neiznāca. Mani toreiz aizrāva kas cits – zirgi,» stāsta Daiga. Tāpēc, tikko beigusi Jelgavas mūzikas skolu, viņa devās uz «Mušķiem», lai pilnībā nodotos savam sirdspriekam. Pēc Jelgavas 2. vidusskolas absolvēšanas Daiga izvēlējās studēt Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā par sporta skolotāju. Paralēli studijām turpināja jāšanas treniņus, un likumsakarīgi nāca arī sporta meistara kandidātes tituls.«Mušķos» Daiga satika savu mīlestību Aigaru, kurš Jelgavā studēja veterinārmedicīnu. Arī dundadznieka Aigara sirdslieta bija zirgi. Pēc augstskolas īsu brīdi jaunā pedagoģe strādāja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Fiziskās audzināšanas katedrā, apprecējās, un ģimenē tika sagaidīta meita Elīna, dažus gadus vēlāk dēls Jānis. Pilsētniece laukosCik ilgi dzīvosi pie vecākiem Jelgavā vajadzēja domāt ko savu, taču tolaik jaunām ģimenēm tikt pie dzīvokļa pilsētā bija tikpat kā neiespējami. Daigas onkulis bija gatavs jaunajiem dāvināt savu lauku māju Glūdas pagastā. Atlika vien iet un strādāt. «Izņemot māju, nekā cita jau nebija. No «Mušķiem» mums atveda vienu zirgu, par kuru saimnieki paši nespēja rūpēties. Zirgs bija jūdzams ratos, arklā, un pirmos gadus, kamēr tikām līdz traktoram, ar viņu vien strādājām. Tā viņš mūža galu pie mums arī sagaidīja,» atceras Daiga. Podkalnu ģimenes mīlestība uz zirgiem nav zudusi vēl šodien. Kūtī joprojām ir zirdziņš, bet vienubrīd bijuši pat četri. «Mums tā ir mīlestība. Esam zirgiem pieķērušies, un tik viegli vaļā tie nelaižas. Kā vīrs saka – zirgs ir dvēsele,» smaida Daiga.No laukiem Daigai nav bijis bail, tāpat kā no darba. Gan «Mušķu» staļļus mēzusi, gan aplokus taisījusi, gan zirgus barojusi un citus darbus darījusi. Tikai govi slaukt vīrs iemācījis. «Tajā laikā sākās zemniekošana, un kūtī mums bija visi iespējamie lopi. Pamazām īpašumā ieguvām arī zemi. Tagad pēdējos divus gadus paši vairs nesaimniekojam un zemi iznomājam, jo apvienot to ar valsts darbu paliek arvien grūtāk. Tad esi piesiets pie mājas – ne kur aizbraukt, ne ko redzēt,» secina Daiga. Pārcēlusies uz dzīvi laukos, Daiga strādāja tuvējā fermā par jauno zirgu treneri, bet ne ilgi, jo reformu rezultātā viss privatizēts un izdalīts, tādēļ darbu nācās meklēt citur.Uz skolu viena bumba1993. gadā viņa avīzē izlasīja sludinājumu, ka Līvbērzes skola darbā aicina sporta skolotāju. Ilgi nebija jādomā, un, kamēr Jānītis vēl mazs, pusslodze skolā jaunajai skolotājai labi noderēja. «Kad atnācu, biju pārsteigta – skolai nebija ne tikai sporta zāles, arī inventāra. Sporta stundām pagasts ļāva izmantot klubu un metāla angāru, kas nebija apkurināti un nodarbībām aprīkoti. Uz visu skolu viena bumba… No mājām nesu otru, lai vismaz sešiem bērniem sanāktu pa bumbai. Vēl bija dažas lecamauklas, tenisa bumbiņas, pāris matraču. Visu laiku vajadzēja domāt, kā novadīt stundu, lai bērniem būtu interesanti. Pēc dažiem gadiem pagasts piešķīra 100 latu, lai kaut ko nopērkam. Iegādājāmies bumbas un pamazām arī pārējo,» atceras skolotāja Šis mācību gads Līvbērzes vidusskolai ir īpašs, jo uzcelta sporta zāle. «Jūtos kā tāda varone,» smej Daiga, jo beidzot pēc neatlaidīgas un ilgas gaidīšanas sapnis piepildījies. Viņa stāsta, ka bērni ir darboties griboši, tikai jādod iespēja. Tiesa, skolēni kļuvuši citādi. «Esmu ievērojusi, ka bērni mainās ik pēc desmit gadiem. To, ka viņi kļūst fiziski vājāki, var pateikt jebkurš. Šodienas pirmklasnieciņiem jāmāca daudzas pašsaprotamas lietas, piemēram, lēkšana ar lecamauklu, riņķa griešana, pietupieni. Es domādama nevarētu izdomāt, kā vesels bērns var neprast un nespēt izdarīt pietupienus! Bērni pagalmos nespēlējas, nekustas, nav aktīvi. Kādas viņiem ir muguras! Katram otrajam klasē ar to ir problēmas,» šausminās skolotāja. Daigai ir liels prieks par jauno sporta zāli ne sevis dēļ vien. Viņai gandarījumu sagādā tas, ka bērni datora vai televizora vietā izvēlas sportot. Tādu Līvbērzes skolā kļūstot vairāk. «Mazie pat staigā man pakaļ un jautā, kad varēsim iet uz sporta zāli,» skolotāja priecājas.Līdztekus skolai Daigai ir vēl vairāki pienākumi. Jau daudzus gadus viņa ir arī Līvbērzes pagasta sporta dzīves kūrētāja un ikgadējo sporta spēļu organizatore. Liels atbalsts un palīgs ir vīrs, kas sporta spēlēs ir gan tūrisma trašu būvētājs, gan tiesnesis un stiprais plecs, uz kura balstīties. Kopš 2008. gada Daiga vada arī Jelgavas novada Sporta skolotāju metodisko apvienību. Beidzot sāksim dzīvot sev!Pagājušajā vasarā Daiga un Aigars svinēja sudrabkāzas. Lai arī bērni jau izauguši, vecāku ligzdu tie vēl nav pametuši. Elīnas ģimene joprojām mitinās vecāku mājā Glūdā, bet Jānis studē un savā dzīvē nav devies. Daiga un Aigars beidzot apņēmušies dzīvot sev – ceļot, apmeklēt koncertus. Un kādēļ gan ne, ja reiz tik daudz kas jau padarīts.
