Kluba «KC» audzēkne Dace Mauliņa pēc brīvprātīgā darba olimpiskajās spēlēs ļaujas aicinājumam arī pati atgriezties laivā.
«Priecājos te būt, airēt un sastapt savējos,» pēc uzvaras kopā ar Mārtiņu Upīti jaukto pāru divniekā Jelgavas čempionātā ar smaidu teic Dace Mauliņa. Trenējusies gan neesot jau teju desmit gadu, bet tagad prātā rosās doma, ka vajadzētu atsākt. «Motivācijā sava loma noteikti ir arī Londonas olimpiādei, kur strādāju brīvprātīgajā darbā,» atklāj Dace.– Kad sāki, cik gadu trenējies, un kas tev patīk smaiļošanā?Ar šo sporta veidu nodarbojās mans vecākais brālis, un atceros, cik ļoti arī man gribējās pamēģināt. Tā nu sāku 11 gadu vecumā, vēl tajos laikos, kad pastāvēja «Dinamo» (vēlāk klubā «KC»), kopā ar lielajiem piedaloties rīta rosmēs un treniņos, vasarā pat pa diviem lāgiem dienā. Aktīvi noairēju vairāk nekā 10 gadu. No vienas puses – tādēļ, ka tā likās laba alternatīva dārza ravēšanai, kas man ļoti nepatika. Bet, ja nopietni, – acīmredzot tāpēc, ka mans pirmais treneris bija četrkārtējais pasaules čempions smaiļošanā Aleksandrs Avdejevs, kas ielika labus pamatus vēlākiem sasniegumiem (pēcāk darbojos pie viņa treneres Elzas Krūmiņas un tad pie Ilzes Bomes). Protams, lielu lomu spēlēja tas, ka šis laiks vispār bija tāds bezrūpīgs, – čupojāmies pa bāzi no rīta līdz vakaram, bija savas kopīgas darbošanās un ņemšanās. Aktīvās sporta gaitas pamazām pārtraucu, kad sāku studēt universitātē Rīgā. Bija diezgan sarežģīti visu apvienot, izbraukāt uz treniņiem. Šķiet, līdzīgi notiek ar daudziem sportistiem studiju vecumā – nākas izvēlēties, un, domājot ilgtermiņā, lielākajai daļai priekšplānā izvirzās studijas, pēc tam darbs…– Kā nokļuvi lielajā Londonas pasākumā? Vai tavs darbs bija saistīts ar airētājiem?Jau sešus gadus esmu iesaistījusies biedrībā «brīvprātīgais.lv», kas aktīvi darbojas, gan apmācot organizācijas un pašus brīvprātīgos, gan sekmējot tādas politikas izstrādi un ieviešanu, kas sekmētu brīvprātīgo darbu tepat Latvijā. Pirmās «brīvprātīgās» olimpiskās spēles man bija Atēnās 2004. gadā, kad sapratu – tā ir lieliska iespēja ne vien paveikt ko lietderīgu un jēgpilnu, ziedojot savu brīvo laiku, zināšanas un prasmes, bet arī klātienē izbaudīt olimpiādes atmosfēru un vērot startus pašai tuvā sporta veidā. Londonas spēlēm pieteicos tāpat kā citi vairāk nekā 240 000 brīvprātīgo, aizpildot anketu. Aptuveni 100 000 tika izvēlēti intervijai, un iespēju ieguva ap 70 000, no kuriem smaiļošanas disciplīnas sekmīgai norisei un organizēšanai tika piesaistīti ap 150. Atlase tika veikta diezgan rūpīgi, jo mūsu nelielajā astoņu cilvēku komandā («Athlete Services») bija brīvprātīgie, kas aktīvi ir darbojušies vai turpina nodarboties šajā sporta veidā, kā arī tādi, kas paši piedalījušies olimpiskajās spēlēs. Spraigā, rosīgā, bet ļoti atvērtā un draudzīgā gaisotnē nostrādāju 10 dienas, bieži no sešiem rītā līdz pieciem vakarā. – Kādi bija brīvprātīgo pienākumi?Tos var raksturot ar vārdiem «darbs nav grūts, bet atbildīgs». Smaiļošanas sacensības notika airēšanas kanālā Ītonā, kādus 40 kilometrus no Londonas centra. Mūsu mazā komanda rūpējās, lai sportistiem būtu pieejams viss nepieciešamais, lai varētu koncentrēties tikai un vienīgi saviem startiem. Sagaidījām komandas sacensību vietā, izrādījām to līderiem, kas kur pieejams, rūpējāmies, lai tiktu nodrošināta sportistu nokļūšana uz sacensību vietu un atpakaļ, uzraudzījām, lai visas sportistu telpas ir laikus uzkoptas, lai tajās pieejamas vajadzīgās lietas, ēdiens un dzērieni. Pavadījām sportistus vai trenerus pie žurnālistiem vai citiem funkcionāriem, palīdzējām apbalvošanas ceremonijās un tamlīdzīgi. Protams, gadījās arī visādi citi ārpus kārtas pienākumi un prasības, ar kurām nācās tikt galā. Piemēram, vienā no manām darba dienām kāds no sportistiem bija aizmirsis autobusā savu airi, ko vajadzēja atrast un nogādāt, lai viņš var iziet treniņā. Tāpat bieži pildīju tulka lomu, izpalīdzot Austrumeiropas krieviski runājošajām komandām, jo citi brīvprātīgie un atbildīgie lielākoties bija briti, kuri komunicēja vienīgi angļu valodā. Vēl patīkami bija redzēt, ka pamatā visi brīvprātīgie bija vecumā virs 40, kas Latvijā ir retums. Pie mums brīvprātīgo darbu uztver kā iespēju jaunietim iegūt pirmo darba pieredzi un ierakstu savā CV, bet profesionāļi, seniori tajā iesaistās reti. – Vai bija iespēja redzēt Londonu – pēc savas iniciatīvas vai rīkotāju piedāvājuma?Starp desmit darba dienām man bija piecas brīvdienas, kurās izmantoju iespēju arī apskatīt Londonu. Organizēti tāda netika piedāvāta, bet es aktīvi izmantoju to, ka brīvprātīgajiem sedza visus vietējā transporta izdevumus, kas Londonā ir tiešām dārgi, kā arī to, ka mani kolēģi bija vietējie, kas labprāt izrādīja pilsētu. – Varbūt kādā brīdī tiki arī pati pie airēšanas?Jā, šāda izdevība man radās, jo, kā minēju, kolēģi bija dažāda līmeņa smaiļotāji. Tā mēs kādu pēcpusdienu nolēmām sarīkot paši savas brīvprātīgo olimpiskās spēles un devāmies uz Ričmondas sporta klubu jaukā vietā Temzas upes krastā. Tas tiešām bija aizraujoši, ņemot vērā, ka laivā nopietni nebiju sēdējusi savus gadus desmit. Bija interesanti redzēt, ka tur smaiļošana ir ne vien sports, bet labs laika pavadīšanas veids un hobijs, kas apvieno un aicina kopā dažāda vecuma, profesiju, pārliecības un citādi atšķirīgus cilvēkus. Tur viņi ne vien trenējas sporta zālē, airē, sarīko sacensības sava prieka pēc, bet arī socializējas virtuvē pie tējas vai kafijas tases. Vai nav feini?! Un tad es domāju – kāpēc gan ne? Es taču varētu atrast laiku, lai atkal uzairētu. Tā viena lieta noveda pie nākamās, jo pēc atgriešanās piezvanīja trenere Ilze Bome, lai pajautātu, kā man gājis, un aicinātu piedalīties pilsētas čempionātā. Tad nu, īpaši nedomājot, piekritu.– Bez treniņiem, bet tiki pie uzvaras – kā tas gadījās?Jā, dīvaini, vai ne?! Parasti man loterijās neveicas, bet šoreiz paveicās pārinieka izlozē.– Izskatās, ka Londonas pamudinājumam varētu būt arī tālejošākas sekas?Uz Rio diezin vai gatavošos, bet, kamēr ārā silts laiks, noteikti paairēšu sava prieka pēc, jo pašlaik varu to apvienot. Ikdienā strādāju LLU un, kamēr kolēģi dodas pusdienās, es sēžos laivā. Šajās brīvdienās, treneres aicināta, piedalīšos Latvijas čempionātā smaiļošanā Limbažos. Bet tālāk – laiks rādīs. Man šķiet, būtu jauki, ja arī Latvijā varētu smaiļot ne vien sportam, bet tajā varētu iesaistīties ikviens, kam ir interese un vēlme pamēģināt.
