Vēlētos izteikt viedokli par piektdienas «Zemgales Ziņās» publicēto rakstu «Baložu kapu strādniekam apmeklētāja pārmet nesavaldību».Esmu pat nedaudz sašutis par to, cik viegli ir aptraipīt cilvēka reputāciju, kuru tas veido visu mūžu. Apzinos, ka Latvijā cenzūra televīzijā un presē diemžēl nepastāv, bet vēlētos vienkārši dalīties ar secinājumu, ko esmu pieņēmis, – arī viens piliens darvas medus mucā var visu sabojāt, tāpēc ar savu vēstuli varbūt vismaz nedaudz varu mazināt šīs darvas sekas.Baložu kapu strādnieku Ēriku zinu tāpat kā noteikti daudzi jelgavnieki. Kā rakstā minēts, viņš tur strādā jau gadus trīsdesmit. Par Ēriku varu teikt tos labākos vārdus – savu (patiesībā ļoti grūto) darbu viņš vienmēr paveicis pēc labākās sirdsapziņas, un agresijas lēkmes nekad neesmu manījis. Vienmēr palīdzējis cilvēkiem pat tad, ja palīdzību lūdz viņa brīvdienā vai nereti tādā diennakts laikā, kad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nestrādā, jo viņš saprot, ka nelaime var piemeklēt jebkuru visnepiemērotākajā laikā. Esmu pārliecināts, ka man piekritīs daudzi jelgavnieki, sevišķi tie, kas veltījuši daudz labu vārdu Baložu kapu strādniekam. Žēl tikai, ka dzīves steigā ne vienmēr tie izteikti rakstiski. Ērikam novēlu būt vēl stiprākam un neņemt darbu tik daudz pie sirds, taču… ja šo gadu garumā nebūtu tā darījis, iespējams, savu darbiņu nebūtu tik labi paveicis. Novēlu viņam spēku un izturību un patiešām ceru, ka tie cilvēki, kas gadiem ilgi pazīst Ēriku, apmeklējot savu piederīgo kapu kopiņas, nebojās medus mucu jeb labo viedokli par viņu, bet pārējiem novēlu – neskopojieties ar laba vēlējumiem cilvēkiem, kurus cienāt un kuri ko labu jums izdarījuši!
