Lūcija ir gaismas nesēja, tātad Lūcijas un viņas sešu māsu uzdevums gada tumšākajā laikā viest gaismu un cerību.
Lūcija ir gaismas nesēja, tātad Lūcijas un viņas sešu māsu uzdevums gada tumšākajā laikā viest gaismu un cerību. Stāsta Elīna Birģele, viena no aizvadītā gada Lūcijas māsām.
Šī tradīcija nāk no Skandināvijas, bet vēl senāk no Itālijas. Pirms tam es par Lūciju neko daudz nezināju, bet tagad šis laiks man asociējas ar baltām kleitām, degošām svecēm, pacēlumu, ar izjūtu, ka es varu dot.
Kā viss sākās…
Es uzticīgi klausījos svinīgo programmu, kuru «uzķer» mans radio, un izdzirdēju ziņu par Lūcijas konkursa pirmo kārtu, t.i. eseju konkursu. Kādā vakarā man piezvanīja, kā vēlāk izrādījās, mana vārdamāsa un pavēstīja, ka esmu tikusi otrās kārtas 12 izredzēto vidū. Tad es sev teicu: «Jā!!!! Es tiku! Lieliski! Ko vēl vairāk?!» Šā konkursa rīkošanu uzņēmās Ziemeļvalstu informācijas birojs (tas sadarbojas ar Skandināvijas valstīm). Šī bija septītā organizētā Lūcijas diena Latvijā. Iemesls, kāpēc šis konkurss tika rīkots, manuprāt, bija tas, ka šie svētki ir ļoti aktuāli un populāri Zviedrijā. Taču es šaubos, ka Lūcijas dienu Latvijā pieņems tikpat kvēli un dedzīgi kā Svētā Valentīna dienu, kas arī ir sava veida aizguvums.
Lūcijas laiks atver acis
Jāteic, ka iepriekš šo konkursu nebiju izpratusi. Un vispār šis laiks man atvēra acis nedaudz vairāk uz pašu pasauli. Nekad nebiju apmeklējusi ne pansionātus, ne bērnunamus, ne cietumus. Tad, kad šādas it kā ikdienišķas un pašsaprotamas lietas paveras tev personīgi, tu ieraugi tādus skatus, kādus agrāk esi redzējusi tikai avīzēs vai televīzijā. Bieži jutos briesmīgi sevišķi pansionātu apmeklējumu laikā. Ir traģiski apzināties, ka tu nespēj dot cerību. Ka nav tavos spēkos mazināt ļaužu nastu un pamestību. Rodas jautājums: kāpēc šie cilvēki ir tieši šeit? Sāku saprast un izjust sabiedrības attieksmi pret veciem cilvēkiem un to, kā mēs uz viņiem skatāmies. Pansionāti bija ļoti atšķirīgi, jo dažāda bija arī personāla attieksme pret šiem ļaudīm.
Dots devējam atdodas
Pansionātos rīkojām koncertus, kuros tika dalītas arī dāvaniņas. Vislielākais prieks bija par tiem dažiem vecajiem cilvēkiem, kas atvērās mums kā ļoti enerģiski un pret pasauli atklāti cilvēki. Taču mūsu apmeklējumos valdīja kontrasti kā visā dzīvē. Līdztekus dažu cilvēku dzīvesdziņai saskāros ar drausmīgu vientulību, kāda valdīja daudzu sirdīs. Gribot negribot tev ir jādomā par cilvēku, kas spēlē «Riču raču» pats ar sevi. Liels gandarījums bija jau tas vien, ka kāds no viņiem sāka smaidīt.
Visu šo notikumu iespaidā daudz domāju un nonācu pie secinājuma, ka daudzi cilvēki neprot saņemt, viņi nesaprot, cik daudz tev var dot otrs un cik daudz tu vari dot. Mēs bieži nonākam pie atziņām, ar kurām viss sākas. Es nonācu pie mūžseniem, mūžam pareiziem un sen pierādītiem vārdiem dots devējam atdodas.
Priecājies par to, kas tev ir
Rezumējot pārdzīvoto, varu teikt, ka šis bija nepārprotams atziņu laiks. Agrāk es sūrojos, ka man ir slikti, bet, saskārusies ar cilvēkiem, kam ir daudz daudz sliktāk, varēju teikt tikai vienu: man ir ģeniāli labi. Un atziņa: priecājies par to, kas tev ir, un neraudi dēļ tā, kā tev nav. Pašam ir jādara viss, lai tavi sapņi gūtu piepildījumu.
Tāda es esmu jeb Grieķu rieksts
Vakar man kāds uzbruka un jautāja: «Kas tu esi?» Atbildēju ļoti cilvēcīgi: «Cilvēks.» Bet… tas mani galīgi «izsita no sliedēm». Uzreiz mājās doties nespēju, tādēļ pagriezos un gāju meža atplestajā mutē. Kā rudens lapas manī krita pārdomas. Meitene, meita, māsa, draudzene, mīlule, skolniece, vērotāja, šad tad šuvēja vai adītāja (pēc vajadzības), arī apkopēja un sēņotāja. Veikalā pircēja, korī dziedātāja… Biedējošs daudzums, vai ne? Ja tumsā netālu cita no citas kvēl laternas, tad lietām var saskatīt vairākas ēnas, grūti atminēt, kura tā īstā. Tādēļ arī es spēju būt vairākas lietas. Nevar nemaz saskaitīt vēl tās, kurās iemiesojos, jūrā rietoša saule, lietaina vientulība, smails augstpapēdis, plauša vai niere, puķupods vai lāpāmadata. Reizēm kļūstu par drauga sirdi, sildos asins pārpilnībā, sitos kā plika pa nātrēm un… mīlu pati sevi.
Mežs šonakt ir galīgi sašļucis. Koki aiz grāvja saplūst, un tikai retumis spēju atšķirt egli no priedes. «Tu esi tik daudzas lietas, bet būtībā vēl neko neesi sasniegusi. Klaiņo stundām pa mežu, kaut ko domā. Vai tas ir tavs piepildījums? Strauji apskatos apkārt, nē, neviena nav. Vai tiešām akmeņi sākuši runāt? Nē, piepildīta es vēl neesmu, pat nezinu, kur slēpjas mans piepildījums.Vai saule, vai gudrība, vai māksla, vai kāds vēl nezināms Viņš? Kas to lai zina. Cilvēks ir nepiepildāma, saprātīga būtne, nolikta starp pagātni un nākotni, vēlmēm un sirdsapziņu, tikumību un kārdinājumiem, labo un ļauno. Kaut kur starp to visu esmu arī es, bieži vientuļa un skumja. «Vientuļa un skumja, vientuļa un skumja. Kāpēc tad tā?» izsmējīgi taujā balss. Cilvēks vienmēr ir viens. Dzimstot viens, pretim nāvei viens. Lielās vērtībās un jūtās viens. Draugi ir domubiedri, uzticības personas un labākā sabiedrība. Katrs mēs tomēr esam viens agrāk vai vēlāk, retāk vai biežāk. «Baisi kļūst tevī klausoties. Tad jau jābūt ļoti stipram.» Lieliski var pārbaudīties tumsā. Tad izdzisušas arī dzidrākās un aizsargājošākās acis. Tu esi bezgalībā. Jāatzīst, neesmu tik stipra, kā vēlētos. Bailes mēdz ieķerties svārkos un nelaist vaļā. Ko tu viņām padarīsi? Krēslas stundās mans viesis ir drūmums. Tad vazājos apkārt un ienīstu bezspēcību, kas liedz savākties. «Sliņķe tu esi,» balss atskan no zvaigžņotās padebess. Arī sliņķe, ko tur liegties. Reizēm kašķīga, asa, impulsīva, uzspēlēta.
Nu redzi, tāda nu esmu. Patiesībā šāds raksturojums nekur neder, tīrs subjektīvisms. «Labi nostrādāts, bet vai laba tev nekā nav?» Ceru, ka tā nav, ka nav. Un kur ir teikts, ka, piemēram, kašķīgums ir slikts? Kas tad ir slikts un kas labs? Vai būtu interesanti, ja mēs visi būtu vienādi jauki, pieklājīgi, ieturēti? Pasaule ir pretrunu jūra, cilvēki kuģi. «Kas tad ir cilvēks?» Nezinu. Zinu tikai to, ka neviens cits, izņemot viņu pašu, necenšas uz to atbildēt. Miesa, dvēsele, prāts (?). «Kā lai pierod pie sevis cilvēka , ja nezini, kas esi?» Bet kas esi tu? «Tevis paša rieksta čaula Visums.»
Satumst. Nogurums kā sens draugs ņem pie rokas un ved mani atpakaļ, mājup.
