14. septembrī 130. gadskārta aprit mūsu novadniekam Ludim Bērziņam.
14. septembrī 130. gadskārta aprit mūsu novadniekam Ludim Bērziņam.
Kaut arī materiālie apstākļi bija grūti, 1870. gadā Džūkstes pagasta Rīpelēs dzimušajam, vēlāk ievērojamajam rakstniekam un literatūrzinātniekam izdevās iestāties Irlavas Školotāju seminārā un iegūt skolotāja tiesības. Taču, lai mācītos universitātē, bija nepieciešams ģimnāzijas diploms, kuru L.Bērziņš ieguva Jelgavas ģimnāzijā. 1895. gadā viņš beidza Tērbatas Universitātes Teoloģijas fakultāti, vēlāk strādādams par skolotāju un mācītāja palīgu.
1909. gadā L.Bērziņš kopā ar mācītāju F.Šmithenu Dubultos atvēra ģimnāziju. Iesākto darbu pārtrauca Pirmais pasaules karš. Kopš 20.gadu sākuma L.Bērziņš gatavoja jaunos skolotājus – nu jau kā Latvijas Universitātes docents un Rīgas Skolotāju institūta direktors.
Jau 1890. gadā «Latviešu Avīzēs» publicēti L.Bērziņa dzejoļi, 1900. gadā iznācis viņa pirmais dzejoļu krājums.
L.Bērziņa dzejā izteikts cilvēka mūža ritumā vērotais, daudzi dzejoļi ir ar reliģisku ievirzi.
Lielu ieguldījumu mūsu novadnieks devis latviešu tautasdziesmu, īpaši latviešu rakstniecības pirmsākumu, izpētē. Atsevišķā krājumā «Svētrīta skaņas» iznākušas L.Bērziņa garīgās dziesmas.
1944. gadā L.Bērziņš emigrēja uz Vāciju, pēc tam pārcēlās uz dzīvi ASV, kur 1965. gadā aizgāja mūžībā.
Pēc vairāk nekā 30 gadiem ar L.Bērziņa mazdēla pasaulslavenā ķirurga Kristapa Keggi gādību tika izpildīta viņa vēlēšanās. Luda Bērziņa un viņa sievas mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Latviju un pārbedītas Džūkstes kapos.
