Mēs, Meiju ceļa puķīšu tirgotāji, esam bēdīgi un sašutuši, bēdīgi ir arī mūsu pastāvīgie pircēji, jo galdi, pie kuriem notika tirdzniecība, ir aiznesti.
Mēs, Meiju ceļa puķīšu tirgotāji, esam bēdīgi un sašutuši, bēdīgi ir arī mūsu pastāvīgie pircēji, jo galdi, pie kuriem notika tirdzniecība, ir aiznesti. Pie veikala mēs pa drusciņai tirgojām jau gadus piecpadsmit un gribam to darīt arī turpmāk. Tiekam taču jo gads, jo vecākas, uz lielo tirgu aizbraukt ir grūti. Te, Meiju ceļā, arī vakaros varam ilgāk pasēdēt.
Vai tiešām tie galdi, pie kuriem tirgojāmies, pieder veikalam? Vai tie viņiem ir tik vajadzīgi?
Mēs rakstījām pilsētas domei, tā solīja ierādīt citu vietu, bet solītajā laikā neviens neatbrauca.
Lielākajai daļai no mums tepat tuvumā ir dārziņi, un mēs ar stumjamiem ratiņiem un tāpat rokās savas puķītes un visādus sīkumus atgādājam.
Jelgavā jau tā ir daudz bezdarbnieku. Turklāt mēs ar saviem ieņēmumiem palīdzam bērniem savus bērnus uz skolu sagatavot, arī par dzīvokli samaksāt.
Mēs aicinām domi atjaunot mūsu mazo tirdziņu. Kamēr vēl spējam pašas ko izaudzēt, negribam papildināt lūdzēju rindas. Un lūdzam domi ar lēmumu pasteigties, lai varam kādu latu ietirgot vēl pirms skolas sākšanās.
Tirgotāju vārdā Z.Ozoliņa
