Ieva Jaunzeme: «Jau tad, kad tika veidota pašreizējā pensiju sistēma, bija prognozes, ka ap pašreizējo laiku maksātāju skaits sociālajā budžetā būs nepietiekams».
Valdība ir nolēmusi pensijas vecumu palielināt jau no 2014. gada, turklāt nav nekādas garantijas, ka pēc pārdesmit gadiem to nevajadzēs veikt vēlreiz.Varēs pensionēties priekšlaikusNo 2014. gada 1. janvāra pensionēšanās vecums tiks palielināts par trīs mēnešiem. Arī no 2015. gada 1. janvāra tas augs par trīs mēnešiem. Savukārt, sākot ar 2016. gadu, tiks palielināts par sešiem mēnešiem. Kopumā šī reforma paredz, ka 2020. gadā pensiju varēs saņemt no 65 gadu vecuma, skaidro Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme. Respektīvi, tie Latvijas iedzīvotāji, kuriem pašlaik ir 56 gadi, 2020. gadā pensionēsies 65 gadu vecumā. «Tādējādi pensionēšanas vecuma posms tiks izstiepts astoņu gadu garumā, un tas ir pietiekami ilgs laiks,» uzskata amatpersona, norādot, ka šajā gadījumā vēlme ir panākt nevis īstermiņa, bet gan ilgtermiņa fiskālo efektu. Pensiju reforma skars iedzīvotājus, kuri dzimuši laika posmā no 1952. līdz 1957. gadam. Jāpiebilst, ka piecdesmitajos gados Latvijā ik gadu dzima 30 tūkstoši bērnu. Tas nozīmē, ka pašreiz pensionējas šie 30 tūkstoši cilvēku, bet dzimstība, jau sākot no deviņdesmitajiem gadiem, ir nedaudz virs 19 tūkstošiem. Tātad runa ir ne tikai par fiskālo efektu šodien, bet arī par to cilvēku apjomu, kas priekšdienās maksās naudu pensijām. Kā jau minēts, reforma noslēgsies 2020. gadā, un tad arī būs iespējams rēķināt fiskālo efektu. «Galvenais mērķis ir tā dēvētā galu savilkšana nākotnē, proti, nodrošināšana, ka iemaksas pensijām nepārsniedz izmaksas. Jāpiebilst, ka nākamajā gadā pensiju izmaksai valstī būtu jāaizņemas 50 miljoni latu. Tādējādi ir skaidrs – jo vairāk mēs attālinām pensijas vecuma palielināšanu, jo mazāk paliks maksātāju, bet saņēmēju – vairāk,» norāda I.Jaunzeme. Pašreiz mums valstī sociālā nodokļa maksātāju ir nepilni 900 tūkstoši, vecuma pensijas saņēmēju – 478 tūkstoši, bērnu – 350 tūkstoši. Tas nozīmē, ka tālu vairs nav no situācijas, kad vienam nodokļu maksātājam būtu jāuztur viens nestrādājošais. «Jāpiebilst, ka šādā stāvoklī pat strauja demogrāfiskās situācijas uzlabošanās neko šajā vecuma struktūrā izmainīt vairs nespētu,» tā I.Jaunzeme.Protams, ir cilvēki, kuriem palicis ļoti neilgs laiks līdz pensijai un kuriem reformas rezultātā brīdis, kad būtu jādodas pensijā, kā mēdz teikt, skrien pa priekšu. No viņiem pārsvarā arī izskan lielākās bažas par attiecīgo Ministru kabineta lēmumu. Proti, daļa sabiedrības bija rēķinājusies, ka varēs doties pensijā jau 2014. gadā, un tagad ir nobažījusies, ka nevarēs to saņemt plānotajā laikā. Šādiem cilvēkiem tiek saglabāta priekšlaicīgās pensionēšanās iespēja, kas, starp citu, nebija iepriekš paredzēta. Priekšlaikus pensionēties būs iespējams divus gadus pirms pensijas vecuma sasniegšanas, un atbilstoši Labklājības ministrijas aplēsēm tiek plānots, ka valstij tas papildus izmaksās 20 miljonus latu.Arodbiedrības iebilstPret pensionēšanas vecuma palielināšanu iebildušas arodbiedrības. Tiekoties ar Labklājības ministrijas amatpersonām, arodbiedrību pārstāvis Egils Baldzēns izvirzījis trīs galvenās pretenzijas. «Uzskatu, ka ministrijai ir izdevies atspēkot izskanējušos argumentus. Protams, allaž runa bijusi par augsto bezdarba līmeni, kas, ceļot pensionēšanās vecumu, teorētiski arī varētu augt. Taču statistikas dati liecina, ka nodarbinātības līmenis attiecīgajā vecuma grupā ir salīdzinoši liels,» teic I.Jaunzeme. Tomēr arodbiedrības uztraucot trīs citi aspekti. Pirmkārt, minēts, ka sociālajai drošībai pārāk maz tiekot atvēlēts no iekšzemes kopprodukta (IKP). «Sociālā apdrošināšana ir pašpietiekama struktūra, kurā vieni naudu iemaksā, bet otri – saņem. Protams, augot IKP, iemaksas sociālajā budžetā palielinās, bet arī izmaksas tādā gadījumā aug,» pauž Labklājības ministrijas valsts sekretāre.Otrkārt, arodbiedrības norādījušas uz lielo ēnu ekonomikas īpatsvaru Latvijā, un šim pārmetumam I.Jaunzemei nākas piekrist – ja tiktu apkarota ēnu ekonomika, budžetā ienāktu lielāki līdzekļi, bet sistēmiski tas neko nemainītu. Protams, mazsvarīgs nav aspekts, ka 37 procenti nodarbināto saņem 200 latu mēnesī, un šie cilvēki sevi faktiski ir nolēmuši minimālajai pensijai. Pat tad, ja realitātē viņi saņem vairāk, bet daļa ienākumu ir aplokšņu algas veidā, viņi nesaņems vairāk kā minimālo pensiju, jo nodoklis ir maksāts no minimālās algas. «Doma ir vienkārša – kāda ir cilvēku attieksme pret pensiju sistēmu, tāda ir arī viņu pensija. Taču Valsts darba inspekcija velta ļoti lielus resursus, lai atklātu arvien vairāk nelegāli strādājošo. Pašreiz jau ir sasniegts līmenis, ka tur, kur inspekcijas darbinieki dodas, arī tiek atklāti nelegāli nodarbinātie, un vairs nav tā, ka notiktu haotiska darbība, mēģinot pārbaudīt visu pēc kārtas. Arī cilvēki kļuvuši atsaucīgāki un ziņo par pārkāpumiem,» stāsta I.Jaunzeme. Treškārt, arodbiedrības Labklājības ministrijai izvirzījušas pārmetumus par sociālo nevienlīdzību valstī. Taču tām ir norādīts, ka šis jautājums neattiecas uz sociālās apdrošināšanas kontekstu.Problēmas rada bezdarbniekiLabklājības ministrija noraida bieži izskanējušos apgalvojumus, ka pensijas vecuma palielināšana nozīmētu bezdarba līmeņa celšanos. «Analizējot nodarbinātības rādītājus attiecīgajā vecuma grupā, redzams, ka tie īpaši neatšķiras no kopējās nodarbinātības struktūras valstī. Turklāt aptuveni ceturtdaļa no šīs vecuma grupas cilvēkiem jau saņem invaliditātes vai izdienas pensiju. Savukārt bezdarba līmenis šajā vecuma grupā ir pat mazāks par vidējo. Vērtējot cilvēkus, kuri dzimuši laika posmā no 1952. līdz 1957. gadam, jāteic, ka viņi ne ar ko neatšķiras no pārējām vecuma grupām. Nav pamata runāt, ka šie cilvēki darba tirgū nebūtu konkurētspējīgi,» domā I.Jaunzeme. Protams, iespēju pensionēties priekšlaikus var izmantot arī attiecīgajā vecuma grupā esošie bezdarbnieki. Pārsvarā gadījumu runa ir par cilvēkiem, kuri varētu pretendēt uz mazkvalificētu darbu, piemēram, sabiedriskajiem darbiem.Runājot par iespējām, kā novērst pensijas vecuma palielināšanu, Labklājības ministrijā tiek norādīts, ka viens variants, kā to izdarīt, ir ļoti strauji kāpināt produktivitāti.«Mēs esam reālisti – Luksemburgas dzīves līmeni 10 gadu laikā Latvija nekādi nevar sasniegt,» norāda I.Jaunzeme. Vēl viena alternatīva minētajam solim ir palielināt sociālā nodokļa likmi, taču tas netiek uzskatīts par reālu risinājums, it īpaši ņemot vērā valdības apņemšanos nodokļu slogu Latvijā vairs necelt, bet gan gluži pretēji – samazināt.«Jāpiebilst, ka jau tad, kad tika veidota pašreizējā pensiju sistēma, proti, 1995. gadā, bija prognozes, ka ap pašreizējo laiku maksātāju skaits sociālajā budžetā būs nepietiekams. Liela dzimstība Latvijā bija līdz astoņdesmito gadu beigām, un tad tika piedzīvots liels kritiens. Pašreiz mēs izjūtam tā sekas, jo darba tirgū nāk deviņdesmito gadu paaudze,» norāda Labklājības ministrijas amatpersona. Viņa atgādina – dzimstības samazināšanās Latvijā ir vērojama arī pēdējo gadu laikā, tāpēc, iespējams, pēc pārdesmit gadiem atkal var nākties pieņemt lēmumu par pensionēšanas vecuma celšanu.
