Bērvircavā un Sesavā norisinājās viens no amatierteātru iestudējumu skates «Gada izrāde 2014» reģionu posmiem – žūrijas un skatītāju vērtējumam uzvedumus atrādīja Vircavas, Rundāles un Krimūnu kolektīvi.
Bērvircavā pusdienlaikā uz skatuves kāpa Vircavas amatierteātris ar režisores Sarmītes Sustrupes iestudēto Jāņa Jaunsudrabiņa «Jo pliks, jo traks», bet vakarā Dobeles novada Krimūnu amatierteātris «Skats» (režisore Anita Riekstiņa) ar Ādolfa Alunāna «Pašu audzināts» variantu, ko kuplināja sievu skanīgās un daudzbalsīgās dziesmas. Savukārt abām pa vidu skates dalībnieki devās uz netālo Sesavas tautas namu, kur Rundāles novada amatierteātris izrādīja režisores Lilitas Lauskinieces iestudēto «Pēc gada «Ezerkalniņos»» par draudzeņu satikšanos, lai cita citai uzticētu savas dzīves labākos notikumus pēdējā gada laikā.
Viens no žūrijas locekļiem Nacionālā teātra režisors Valdis Lūriņš lika saprast, ka ir pāragri likt konkrētas atzīmes redzētajam, jo amatierteātru skate tikai sākusies un vēl jānoskatās vairāk nekā 70 izrāžu. «Ir interesanti – kolektīvi dažādi, ļoti labi strādā Sarmītes Sustrupes kolektīvs, kas apvieno abas Vircavas (aktieri ir no Vircavas un Bērvircavas – red.).» Atbildot uz jautājumu, vai vircavnieku izrāde bija spēcīgākā, režisors atklāja, ka «tas bija visnobeigtākais priekšnesums».
V.Lūriņš atzina, ka amatierteātru varējums ir ļoti atšķirīgs, arīdzan plaša repertuāra izvēle un dažādi režisori. «Visumā vidējais līmenis ir zem vidējā, bet «labais» līmenis – ļoti augsts. Patlaban parādījusies ļoti liela diference starp teātriem.» Skatoties vairāku gadu griezumā, kopīgais līmenis neesot ne cēlies, ne krities, vien vērojami atsevišķi ļoti labi izrāvieni, arī žanriski tiek strādāts ļoti dažādi – vai nu nodarbojas ar eksperimentiem, uzved labu dramaturģiju, vai arī kā Kuldīgā – izkopj kustību teātri. V.Lūriņš atzinīgi vērtē arī Ventspils, Brocēnu, Cēsu, Jēkabpils teātrus.
Režisors piekrita, ka amatierteātri reti izvēlas dziļus iestudējumus, un tam esot vairāki iemesli. «Pirmais – kā to uztvers skatītāji. Lai spēles prieks būtu ilgāks par pirmizrādi, parasti izvēlas vieglāku repertuāru. Manuprāt, režisoriem ir jāmeklē ceļš, kā uz skatuves dabūt labu literatūru, ne pārnopietnu, bet tādu, kas runā par dzīvi visās tās izpausmēs, jo skatītāji daudzus gabalus jau ir redzējuši, un cik var skatīties vienu un to pašu. Mūsu literatūrā ir ļoti daudz labu darbu, kurus iespējams uzlikt uz skatuves.»
Sarunas nobeigumā žūrijas loceklis uzsvēra, ka «galvenais ir tas, ka cilvēki pulcējas kopā un notiek kustība, jo bieži vien šie paši cilvēki ir tie, kas nodarbojas ar pagasta sabiedrisko dzīvi un kopj Latviju».
Žūrijā strādāja arī režisors Armands Ekštets un teātra zinātniece mākslas zinātņu doktore Līga Ulberte. ◆
