Viņš piedzima Argentīnā, izauga, mācījās, dzīvoja un strādāja ASV, tad pārcēlās uz Spāniju, nesen uz Latviju.
Viņš piedzima Argentīnā, izauga, mācījās, dzīvoja un strādāja ASV, tad pārcēlās uz Spāniju, nesen uz Latviju. Tagad Māris jeb Mario Alksnis dzīvo Jelgavā, ir pasniedzējs LLU, kā arī māca angļu valodu pieaugušo izglītības centrā.
Kolumba «paradīzē»
Tā arī neesot īstas skaidrības par M.Alkšņa dzimšanas dienu. Pasē un citos dokumentos fiksēts 19. novembris, taču viņš dzimis pusnaktī, un māte domā, ka tikpat labi tas varēja būt 18. novembris. Visu izšķir pāris minūšu starpība. Bērnība Latīņamerikā nav palikusi atmiņā īpaši skaidri, taču šis posms sekmējis dzīvi Spānijā un izvēli turp doties.
Amerikā pēc mācībām Māris Alksnis strādājis žurnālistikā, Ņujorkā viņš veicis redaktora pienākumus kādā žurnālā par ekoloģiju, bet Floridā strādājis avīzē, kur nodarbojies ar maketēšanu.
Pamatā viņa mājvieta bija Ņujorka.
Ņujorkai ir tāds tipisks ritms, stāsta M.Alksnis, ko veido straujais dzīves temps un daudzie cilvēki. Tās masas izveļas ielās kā pēc futbola mača. Tiem, kas pie tā nav pieraduši, rodas diskomforta izjūta. Viņi uztraucas. Daži cilvēki tā arī nekad sevī neuzņem Ņujorkas dzīves ritmu. Man tas patika. Es Ņujorkā jutos ļoti labi. Šī spēja dzīvot tempā un burzmā man bija noderīga, kad ierados Spānijā.
Runājot par to, kas Amerikā nav tik rožains, kā no malas šķiet, Alkšņa kungs min pārmērīgos nodokļus. Tie ir vajadzīgi jebkurā zemē, taču ASV, īpaši Ņujorkā, tos iekasē pat par braukšanu ar automobili, tā uzturēšanu. Daudzi ņujorkieši, kam ir savas automašīnas, uz darbu tomēr dodas ar sabiedrisko transportu, visbiežāk ar vilcienu vai metro (tas nav Londonas «underground», bet gan Ņujorkas «subway»). Bet tur atkal burzma, pūlis, steiga. Jāpakļaujas satiksmes grafikam.
Ģimenē bijis jārunā latviski. Tas bijis kā likums. Amerika vispār ir dažādu pasaules tautu valsts, un katra etniskā grupa tiecas saglabāt savu identitāti. Protams, ne visas. Arī ne visi latvieši. Taču Alkšņu ģimenē tā bijusi svēta lieta. Nekādās skolās viņš latviešu valodu nav mācījies. Pirmoreiz ierodoties Latvijā, gājis grūti. Tagad angļu valodas pasniedzējs visai raiti runā arī tēvzemes valodā.
Ceļš uz veco pasauli
No raibās un jaunās pasaules Amerikas Mario tomēr devās pie tās atklājējiem uz Spāniju. Kāpēc Mario? Ir daudzi latviešu vārdi, kam analogi ir arī citās pasaules valodās: Māris, Mario, Mariuss, arī Jānis, Džons, Huans. Tos tomēr ir ieteicams pielāgot, jo var iznākt domstarpības… Piemēram, «Janis» angliski runājošajiem, kas nelieto garumzīmes, ir sieviešu vārds (Dženisa). Tāpēc arī Māris izvēlējies spānisko Mario.
Studiju laikā, mācoties spāņu valodu, ticis lasīts «Dons Kihots». Tas ļoti gājis pie sirds. Paticis, kā aprakstītas Spānijas ainavas. Spānijā bijis liels pieprasījums pēc angļu valodas pasniedzējiem, un Māris devies turp. Tad vēl ne prātā nav nācis, ka kādreiz varētu apmeklēt Latviju. Dzimis Argentīnā un audzis ASV, viņš vienmēr izjutis ilgas pēc Latvijas, juties šai zemei piederīgs, kaut arī nekad tā nebija redzēta.
Notika pārmaiņas visā pasaulē. Berlīnes mūris. Latvijas neatkarība. Tam sekoja pirmie tēvzemes apmeklējumi atvaļinājumu laikā. Pirmoreiz dzīvē Latvijā viņš ieradās 1995. gadā. Pērnā gada augustā Māris Alksnis pārcēlās šeit uz pastāvīgu dzīvi.
Kad Alkšņa kungs vaicājis pēc iespējām strādāt, viņam piedāvāts pasniedzēja darbs universitātē. Tas noteicis arī dzīvesvietu. Savulaik Spānijā viņš vietējiem mācījis angļu, iebraucējiem spāņu valodu. Latvijā nu tiek mācīta angļu valoda, bet pasniedzējs pats turpina apgūt un pilnveidot latviešu valodu.
Visur ir daudz jāstrādā
Savienotās Valstis. Spānija. Latvija. Dzīvesvietu izvēlē notikusi pakāpeniska pārcelšanās no valsts ar augstāku labklājības līmeni uz valsti, kur tas ir zemāks.
Ameriku es pazīstu, teic Māris Alksnis, tur vairs nav, ko atklāt. Nauda… Tas viss ir relatīvs. Miljoni bankā, ko atstāt, man nebija. Miljoni man ir paša smadzenēs, ko neviens nevar atņemt. Turklāt esmu ASV pilsonis un jebkurā brīdī varu braukt atpakaļ, taču patlaban to nevēlos. Piederu Latvijai. Jūtu, ka vienmēr esmu piederējis. Neprotu paskaidrot, kā tas ir, bet tā jūtu.
Lūdzu Alkšņa kungu salīdzināt Rietumu pasauli un Latviju.
Redzu, ka šeit viss var iet tikai uz augšu. Gribēju šeit kaut ko darīt un piedalīties. Atradu un piedalos. Nedomāju, ka cilvēki ko gūst, krizdami izmisumā par korupciju. Tā ir dabiska lieta. Korupcija bijusi un ir vienmēr un visur. Ikvienā valstī. Jautājums varbūt par to, kā ar korupciju cīnās. ASV tas tiek darīts sekmīgāk. To nodrošina likumu kārtība. Cilvēki spēlē savu spēli pēc tiem noteikumiem, kas ir viņu rīcībā… Latvijā tas ir jāuzlabo. Dzīves līmenis ASV ir augstāks, bet augstākas ir arī prasības. Patīk, ka šeit cilvēki ir brīvāki, atklātāki, nav tik formāli kā amerikāņi. Spāņi ir slaveni ar savu priecāšanos, un to viņi arī dara. Ja cilvēks vēlas dzīvot labklājībā, daudz jāstrādā, un tā tas ir visur.
Bet Latvijā šis atalgojums mēdz būt skopāks par ieguldīto darbu.
Jā, pašlaik šeit neatbalsta profesionāļus. Arī tajos atlīdzības mērogos, kādi ir pašlaik, daudzi nesaņem atbilstoši savai profesionalitātei. Amerikā ārsti vai advokāti var atļauties vairāk. Latvijā ārsti ir sliktākā stāvoklī. Šeit ārstu, žurnālistu, augstskolu profesoru un citu profesionāļu darbs tiek novērtēts nepietiekami. Var jau saprast Latvijas sabiedrība nāk no citas sistēmas, pati valsts nav liela. Taču kā to varēs attīstīt, ja nebūs izglītotu pilsoņu?
Ko vēl? M.Alksnis pārdomā. Jāuzlabo ielas. Īpaši Jelgavā. Ļaudis nevar atļauties jaunu automobili, pat ja to ļauj ienākumi. Mašīna lūst. Degviela jātērē vairāk.
Jelgavā nav vietas, kur pavadīt brīvo laiku. Taču es ilgi strādāju, un man neatliek laika kaut kur doties. Nedēļas nogales pavadu Rīgā. Tur gan ir, kur iet! Man ļoti patīk Rīga.
Esmu valstī, kas nevis brūk, bet attīstās.
