Ikreiz, kad izstāžu zālēs parādās Maijas Noras Tabakas darbi, tie sabiedrībā rada interesi, zināmu viļņošanos.
Ikreiz, kad izstāžu zālēs parādās Maijas Noras Tabakas darbi, tie sabiedrībā rada interesi, zināmu viļņošanos.
To izraisa mākslinieces gleznu neierastie sižeti, tēlojuma veids, izsmalcinātais krāsu lietojums, detaļu precizitāte, materialitāte, ārkārtīgi izmeklētā estētiskā forma, ko mākslas vēsturē dēvē par salonismu, un tas liecina par autores izkopto amata noslēpumu pārzināšanu un pielietojumu. Neapšaubāmi, ka ikviens jauns viņas audekls kļūst par notikumu izstāžu dzīvē. Tāpēc Maijas Noras Tabakas nesenā izstāde Jelgavas Mākslas skolā pelnīja īpašu ievērību. Mūsu pilsētā gleznotājas darbus iespējams redzēt ārkārtīgi reti, lai gan māksliniece ir dzimusi jelgavniece. Tiesa gan, agrā bērnībā viņa kopā ar vecākiem dzimto pilsētu atstāja, taču tas nekas – ar ikvienu novadnieku jālepojas.
Mākslas skolas šaurās telpas neļāva parādīt vairāk kā četras gleznas. Nav jau svarīgs skaits, bet gan tas, ko skatītājs gūst no mākslas darba.
Kopš 70. gadiem gleznotājas personālizstādes vai atsevišķas figurālās kompozīcijas izraisījušas apbrīnu. Viņa allaž pratusi parādīt kaut ko neparastu, neikdienišķu, bezgala saistoši atklāt visiem zināmu tēmu. Maija Nora Tabaka vienmēr stāvējusi pati par sevi. Kaut arī viņa vienmēr aktīvi piedalījusies izstādēs, pasākumos, nepārtraukti bijusi sabiedrības, preses un dzīves virpulī, gleznotāja pratusi savrupināties, zināmā mērā būt pat par ārpusnieci. Viņa nekad nav iekļāvusies vispārējos mākslas procesos – kaut visur bijusi klāt, viņa spējusi saglabāt neatkarību. Cik eleganta ir viņas ģērbšanās maniere, pilna personības valdzinājuma un noteikta izaicinājuma, tik smalka ir viņas māksla.
Maijas Noras Tabakas gleznu pasaule ir ļoti reāla, gandrīz vai taustāma, taču ikreiz jādomā arī par to, cik tuvu māksliniece stāv reālajai dzīvei. Padomju okupācijas gados viņas darbos parādījās iekšēja pretestība pastāvošajai iekārtai, tēlojot gan iekšēji bagātu, gan ārēji krāšņu īstenību. Tagad, kā liekas, jo dzīve kļūst smagāka, jo viņas gleznās ieraugām arvien gaišāku un saulaināku pasauli, kas līdzinās pasakai, t.i., attālinās no realitātes. Viņas gleznas nereti gribas salīdzināt ar izskaistinātiem bulvārromāniem, kuros pat cieš daiļi un kuros daudzas sievietes aizmirstas no dramatiskām ikdienas kolīzijām. Hameleoniskais rotaļīgums gan pēdējos gados mazinājies. Nu māksliniece runā par ko citu – par dažādu laiku līdzāspastāvēšanu, par pagātnes un tagadnes mijiedarbību un vienlaicīgumu. Tādā kā ezopiskā valodā viņa sākusi runāt par cilvēku (varbūt arī tautas) likteņiem, bieži pasaku formā.
Mazais puisēns 2003. gada darbā “Izabellas ceļojumi II”. Ēģipte, Rundāles pils, jūra. Realitātē nekad tā nevar būt, bet mūsu iztēlē viss ir iespējams. Krietni reālistiskāks ir “Ziedošais purvs” (1995) – purvs, ko dārzā pārvērtis dārznieks mākslinieks. Tik nejauši pamanāmie barokālie ziedu pušķi vēsta par agrāku laiku un kultūru klātesamību. Vēl tiešāk tas saskatāms kompozīcijā “Piramīda”, kurā pārmoderna šodienas daiļava sadzīvo ar Senās Ēģiptes sfinksu.
Domāju, katrs izstādes apmeklētājs Maijas Noras Tabakas gleznās atradīs ko citu: vieni – dvēseli uzmundrinošu skaistumu, citi – jūtīgumu, vēl kādi ieraudzīs aicinājumu dzīvot pilnvērtīgi utt. Tāpēc jau māksla ir tik nepieciešama – tā atveldzē cilvēka nogurušo garu.
