Nevilšus prātā nāk kādreiz, pamatskolas pirmajās klasēs mācoties, redzētais leļļu teātris, kurā gailis veltīja pārmetošus vārdus slinkajam ēzelītim.
Nevilšus prātā nāk kādreiz, pamatskolas pirmajās klasēs mācoties, redzētais leļļu teātris, kurā gailis veltīja pārmetošus vārdus slinkajam ēzelītim. Gailis dziedāja: “Es tiešām nesaprotu, kā to var nesaprast, ka jāmācās, jāmācās, ki – ke – rigū!”. Tas bija pamācošs uzvedums visiem mazajiem par to, cik svarīgs ir skolā pavadītais laiks. Kaut arī kopš leļļu teātra skatīšanās pagājuši gadi piecpadsmit, turpat skolas solā vien esmu. Nu jau tā vairākus gadus ir augstskola. Tiesa, līdz maģistra darba aizstāvēšanai palikusi vairs tikai nepilna nedēļa. Līdz ar to studenta statusā būšu līdz izlaiduma dienai, kas pienāks jau šomēnes. Tomēr laiks skrien, un viss beidzas tik ātri. Pat negribas ticēt, ka esmu mācību ceļa galā. Paskatos atpakaļ – līkumi, kritumi un kāpumi. Visādi gājis. Taču droši var apgalvot, ka bija tā vērts. Laikam katram jātiek galā ar mācību priekšmetiem, kas īsti neiet pie sirds, un tomēr kaut kas arī no tiem paliek atmiņā. Skola, pēc tam augstskola ir soļi, kas, manuprāt, jāsper ikvienam savas personības attīstībā. Mācības lieliski paplašina redzesloku, dod zināšanas, izkopj domas. Protams, sākotnēji to nevar novērtēt. Bet, stāvot mācību ceļa galā, gan…
Skatoties uz vidusskolēniem, kuri solīdās drēbēs, nobijušies pulcējas pie mācību iestādēm, atmiņā ataust ne visai mīļas izjūtas. Ir sācies vidusskolas eksāmenu laiks, kurā gan negribētos atgriezties. Pārāk daudz stresa! Tagad pārbaudījumi ir vēl nopietnāki un atbildīgāki. Brrrrr… Jānovēl 12 klašu skolēniem izturība! Viņiem jāgrauž burkāni, jāēd šokolāde, lai uzņemtu tik ļoti vajadzīgos vitamīnus un enerģiju.
Augstskolās studentu “spīdzināšana” ir zinātniskais darbs. Varētu šķist – nu kam tas? Pirms pati darbu nebiju uzrakstījusi, neslēpšu, arī ne tos jaukākos vārdus veltīju tam, kurš izdomāja, ka, augstskolu beidzot, jāuzraksta zinātniskais darbs. Protams, ilgi prātot nebija laika. Ķēros klāt. Intensīvā darbā pagāja mēneši. Bibliotēkas, kartotēkas, dators, literatūra… Taču tai jaukajā, saulainajā dienā, kad paņem rokās tipogrāfijā iesietu darba oriģinālu, viss grūtais aizmirstas. Ir tikai prieks par padarīto. Un tikai tad atskārsti, kam tas vajadzīgs. Proti, vēl pirms aizvērt augstskolas durvis pēdējo reizi, iegūstam veselu lērumu zināšanu un atziņu. Tās noteikti noderēs. Liels paldies augstskolai!
Mazliet skumīgi, ka gandrīz viss jau aiz muguras. Protams, ir teiciens: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies!”, un, kas to zina, cik skolu durvis katram jāatver.
