Kopš 1920. gada ar neilgiem pārtraukumiem Rīgā darbojas katoļu garīgais seminārs. Patlaban 37 jauni vīrieši tajā gatavojas kalpošanai Dievam un ticīgajiem. «Ziņas» ielūkojās viņu ikdienā.
Kopš 1920. gada ar neilgiem pārtraukumiem Rīgā darbojas katoļu garīgais seminārs. Patlaban 37 jauni vīrieši tajā gatavojas kalpošanai Dievam un ticīgajiem. “Ziņas”
ielūkojās viņu ikdienā.
Garīgajā seminārā uzņem katoļticīgos vīriešus vecumā no 18 līdz 40 gadiem, kas saņēmuši no Dieva aicinājumu uz priesterību, ir veseli un ieguvuši pilnu vidējo izglītību. “Jāmācās ir seši gadi. Apmēram trešdaļa no tiem, kas iestājas seminārā, līdz galam tā arī neiztur. Iemesli ir dažādi, visbiežāk – veselības problēmas, nespēja izturēt slodzi, kā arī atskārsme, ka tas nav viņu īstais ceļš,” atzīst garīgā semināra rektors un Jelgava katoļu diecēzes bīskaps Antons Justs.
Uz baznīcu ved vecvecāki
Runājot ar 1. kursa semināristiem, lielākā daļa stāsta, ka Dievu iepazinuši jau bērnībā. Visbiežāk uz baznīcu viņus vedusi vecmāmiņa, reizēm pat par to solot konfektes. A.Justs piebilst, ka mūsdienu sabiedrībā tieši gados vecākie cilvēki ir saglabājuši ticību Dievam, bet nākamā paaudze izaugusi par ideoloģiskiem materiālistiem, tāpēc jauniešiem Dievu nereti palīdzējuši atklāt vecvecāki.
“Biju pametis novārtā baznīcu, taču, pateicoties priesterim Aleksandram Stepanovam (no Jelgavas diecēzes Grīvas draudzes – aut.), es atgriezos un tagad esmu šeit. Daži mani klasesbiedri, kas nav praktizējoši kristieši, uzskatīja, ka esmu sajucis prātā, bet pārējie to uztvēra normāli. Zinu, ka viegli nebūs, taču centīšos veiksmīgi pabeigt semināru,” klāsta pirmkursnieks Staņislavs Ančevskis.
Savukārt 6. kursa seminārists diakons Renārs Circenis seminārā pavadītajos gados ne reizi vien saskāries ar dažādiem kārdinājumiem. “Ragainais bieži vien mani ir raustījis, bet ar katru reizi aizvien vairāk pārliecinājos – esmu uz pareizā ceļa, jo nelabais uzmācas tikai tad, kad Dievs ir tuvu.”
Izturēt nav viegli
A.Justs neslēpj, ka jauniešiem nav viegli, jo priestera dzīve ir pieticīga, turklāt jau studiju laikā jāievēro celebāts (dzīve bez seksuālām attiecībām). “Mums ir arī tādi, kas dzīvi redzējuši no bēdu puses, bet šeit atraduši tai jēgu. Reiz seminārā iestājās arī izbijis narkomāns, taču viņš neizturēja,” stāsta rektors, kas šajā amatā ir jau desmito gadu.
Tiek darīts viss, lai semināristi justos ērti – iekārtota bibliotēka ar mācībām nepieciešamajām grāmatām, datoristaba, bieži notiek arī sporta nodarbības. Ik vasaru studenti dodas uz dažādām draudzēm, kur strādā ar jauniešiem un palīdz prāvestiem.
“Semināra uzturēšanai no valsts nesaņemam neko. Līdzekļus iegūstam no Latvijas katoļu baznīcas, kā arī ticīgo kolektēm jeb ziedojumiem. Ja nepieciešams lielāks remonts, jāmeklē ārvalstu sponsoru palīdzība. Īpaši mūs atbalsta ziedotāji no ASV, Vācijas un Itālijas,” teic A.Justs, piebilstot, ka pirms pārdesmit gadiem dzīve semināristiem bija daudz grūtāka, jo vienā nelielā telpā nakšņojuši ap simts jauno studentu.
Par nepaklausību izslēdz
Tēvs Artūrs, kas atbild par disciplīnu seminārā, stāsta, ka nereti jaunie jāaudzina, jo savā ģimenē nav iepazinuši uzvedības normas. “Sīkus pārkāpumus izdara katrs, piemēram, nepadomā par pārējiem vai spēlē ģitāru, traucējot mācīties. Katrā tādā reizē es ar viņiem izrunājos, ja pārkāpumi ir nopietnāki, lietu skata fakultātes sēdē.”
Ir bijis, kad semināristu atskaita. Vieni nespēj piespiest sevi mācīties, bet citi – ievērot režīmu. Kā negatīvs piemērs tiek minēts kāds nu jau bijušais seminārists, kura pamodināšanai vajadzēja vairākus cilvēkus.
***
Fakti
Katoļu garīgais seminārs dibināts 1920. gada 3. oktobrī. Pēc 18 gadiem tas tika pārveidots par Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti, kurā varēja iegūt bakalaura grādu. 1940. gadā padomju valdība fakultāti slēdza un tikai pēc sešiem gadiem deva atļauju semināram atsākt darbību. 1951. gadā tas tika slēgts vēlreiz, šoreiz darbību drīkstēja atjaunot pēc trijiem gadiem. Patlaban seminārs darbojas kā Katoļu teoloģijas augstskola, kurā var iegūt teoloģijas bakalaura grādu.
