Ne diena nepaiet bez dramatiskām vēstīm no Ukrainas – ko par notikumiem tēvzemē domā Jelgavā dzīvojošie ukraiņi, «Ziņas» jautā Jelgavas kultūras centra «Džerelo» vadītājai Tatjanai Lazdai
– Kādēļ ne Jelgavas, ne visas Latvijas ukraiņu sabiedrībā nav vienota viedokļa par situāciju Ukrainā?
Kas sevi uzskata par ukraini, iet uz piketiem pie Krievijas vēstniecības Rīgā, lai protestētu pret iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās. Savukārt netrūkst arī tādu, kas svin 23. februāri, kas nu no padomju armijas dienas oficiāli Krievijā kļuvusi par Tēvzemes aizstāvju dienu. Es saprotu, ka liela daļa to dara padomjlaika inerces dēļ, bet pēc pašreizējiem notikumiem Ukrainā… Varu izteikt tikai savu viedokli.
– Un kāds ir jūsu viedoklis?
Līdz 2013. gada beigām viss ritēja relatīvi mierīgi, līdz Ukrainas cilvēki izgāja Maidanā, lai iestātos par sadarbību ar Eiropas Savienību. Bet Ukrainas vara ar Viktoru Janukoviču priekšgalā izmantoja miliciju, lai brutāli piekautu, pat nogalinātu, jauniešus, galvenokārt studentus. (Maidans – laukums Kijevas centrā, kam bija būtiska nozīme Oranžajā revolūcijā, kad protesta kustība pret 2004. gada Ukrainas prezidenta falsificētajiem vēlēšanu rezultātiem lika izsludināt atkārtotas vēlēšanas, kurās tautas kustības ietekmē prokremliski noskaņotā Viktora Janukoviča vietā par atjaunotās Ukrainas trešo prezidentu kļuva demokrātisko spēku atbalstītais Viktors Juščenko – aut.)
– Nepalikāt vērotāju lomā, bet sekoja aktīva rīcība.
Tad arī Latvijas ukraiņi vairs nevarēja klusēt, un sarīkojām pirmo piketu Rīgā, pie Krievijas Federācijas vēstniecības Latvijā. Tas bija pašās 2013. gada novembra beigās. Sākumā bijām tikai daži desmiti cilvēku, bet pamazām pievienojās citi, arī latvieši. Jaunieši nāca ar savu iniciatīvu – sarīkot atbalsta «flešmobu» (zibakciju) pie Ukrainas vēstniecības Rīgā, un sapulcējās jau palielāks pulciņš ar degošām svecītēm rokās. Aizkustinoši, sevišķi, kad no attiecīgo krāsu svecītēm izveidojām Ukrainas karogu.
Februārī, kad notikumi Ukrainā sāka pieņemt arvien dramatiskāku raksturu, līdzīgā akcijā iesaistījās arī Ukraiņu grieķu-katoļu baznīcas Rīgas draudzes priesteris Romāns Sapužaks. Viņš aizlūdza par visiem Kijevā kritušajiem un ievainotajiem neatkarīgi no tā, kurā Maidana barikāžu pusē katrs atradies.
Diemžēl līdz ar cilvēkiem, kurus patiesi interesē Ukrainas liktenis, uz mūsu akcijām sāka nākt arī tādi, kuru nolūks bija tikai izprovocēt interneta filmēšanai saistošus notikumus – vārdu apmaiņu starp īstenajiem krieviem un īstenajiem ukraiņiem, arvien kvēlākus strīdus un, ja labi paveiksies, pat «pagrūstīšanos». Labi, ka īsta atbalsta šādiem «aktīvistiem» nebija.
– Cik daudz ukraiņu mīt Jelgavā?
Kādreiz pilsētas Domē noskaidroju, ka esot ap diviem tūkstošiem. Bet jāsaprot, ka ir ukraiņi, kas tiešām ir ukraiņi, un arī tādi ukraiņi, kas labprātāk izvēlas būt krievi. Agrāk tas bija vairāk materiālu (piemēram, no padomju armijas atvaļinātie – viņiem izdevīgāk būt Krievijas pilsoņiem), bet tagad jau arī politisku motīvu dēļ.
Liela daļa šeit dzīvojošo ukraiņu, kas tā arī grib palikt ukraiņi, izvēlējušies Latvijas pilsonību. Ne velti mēdz teikt – kad dziedam, tad kopā, bet, kad sākam sarunāties, uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem rodas dažādas atbildes. Bet pašreiz, neslēpšu, arī mūsu organizācijā manāmas šķelšanās pazīmes, un «dziedāšanai sāk zust vienotais ritms».
– Vai šķelšanās notiek pēc ģeogrāfiskajiem principiem: vienā pusē Austrumu, otrā – Rietumukrainas izcelsmes pārstāvji?
Kaut, ņemot vērā vēsturi, tas būtu tikai loģiski, tā gluži nav. Es pati, piemēram, esmu dzimusi Sumu apgabalā, Ukrainas ziemeļaustrumos, un, pēc attāluma spriežot, Maskava manai dzimtajai vietai ir tuvāk nekā Kijeva. Bet mana sirds ir Maidanā, un esmu par demokrātisku, nedalāmu un neatkarīgu Ukrainu. Uzskatu, ka ukraiņi nav ne pret krieviem, ne ebrejiem, ne vāciešiem, bet katram jābūt saimniekam savā mājā.
No «Džerelo» (latviski – avots) nevienu prom politiskās pārliecības dēļ nedzenam, kaut pastrīdēties dažkārt sanāk.
Turpinās arī kārtējie darbi – 24. martā pulksten 17 Sabiedrības integrācijas centrā rīkosim tikšanos ar tiem latviešiem, kas bijuši Maidanā. Piemēram, tieši tajās dienās, kad Kijevā notika apšaudes, Latvijas Okupācijas muzejs netālu iekārtoja izstādi, un direktora vietnieks Ritvars Jansons bija notikumu tiešā tuvumā.
9. martā – Tarasa Ševčenko 200. dzimšanas dienā – Rīgā, Kronvalda parkā, bija iecerēts atklāt dižā ukraiņu dzejnieka pieminekli, ko veidojis talantīgais ukraiņu skulptors Igors Grečaniks. Rīgas Domē pat bija sameklēta attiecīgā summa vai tuvu tai. Tomēr dramatisko notikumu dēļ piemineklim nāksies nedaudz pagaidīt. Toties Jelgavas ukraiņu bērnu klubs «Džereļce» (Avotiņš) Ševčenko jubilejas dienā pulksten 13 aicina visus uz pasākumu Sabiedrības integrācijas pārvaldē Sarmas ielā 4. Tajā varēs iepazīties arī ar latviešu tautas pasaku krājumu, ko ukrainiski tulkojis jelgavnieks Kostja Overčenko.
– Kā jūs pati nokļuvāt Jelgavā?
Mans vīrs ir latvietis, bet Latvijā un Jelgavā dzīvoju jau sen, kā tagad mēdz teikt, – kopš padomju laikiem. Bet, cienot valsti, kurā dzīvoju, es un mani bērni esam Latvijas pilsoņi. ◆
