Dalbes ciema Priežu ielas mājā, kur dzīvo Antras un Aigara Zeiliņu ģimene, Ziemassvētku vecītis agrāk bijis ļoti steidzīgs. Atstājot maisu ar dāvanām un atvainošanās vēstuli par to, ka aizņemtības dēļ uzkavēties nevar, nemanāmi pats bijis prom. Kopš Zeiliņu meitām – 1991. gadā dzimušajai Kristīnei un 1997. gadā dzimušajai Elīnai – pagājusi agrā bērnība, vecītis tur kādu laiku nav rādījies. Viņa maiss gan ir palicis, un meitenes to palīdz piepildīt ar pašdarinātām dāvanām – pērļu rotām, vannas bumbām un daudz ko citu, jo Ziemassvētkos radu sabrauks pilna māja. Paši mājas būvētāji Arnolds un Herta Krūmiņi jau ilgāku laiku ir viņā saulē, pēc darbīgā mūža atdusas Dalbes kapos. Taču senču uzņēmība tiek mantota no paaudzes paaudzē. Pirms četrdesmit gadiem vecvecāki, atstājuši dzīvokli Rīgā, Dalbē sāka daudziem latviešiem padomju laikā pazīstamo «tulpju biznesu». Savukārt tagad Antra un Aigars Zeiliņi tur izvērš ķiploku bumbuļu un ziedu konservu mājražošanu. Skaisti, kad ievas zied«Vieta skaista, jo īpaši Misas krasti ievu ziedēšanas laikā. Tuvu Rīga un Jelgava, satiksme laba,» par vectēva Rīgas Popova Radio rūpnīcas virpotāja izvēli pārcelties no galvaspilsētas uz Dalbi spriež Aigars. Ciema astoņās ielās ir ap trīsdesmit māju, kurās lielākoties dzīvo agrākās Pēternieku izmēģinājumu saimniecības darbinieku pēcteči. Veikala nav, līdz tuvākajai pašvaldības iestādei – Jaunpēternieku bibliotēkai – trīs kilometri. Toties desmit minūšu gājienā no mājām ir dzelzceļa pietura, turpat arī Dalbes baznīca. Pēc Cenu un Ozolnieku pagasta apvienošanās 2003. gadā ciema ielas tika noasfaltētas un apgaismotas ar laternām. Taču kanalizācija un aka katrai mājai sava. Lai tiktu pie tīra ūdens, Zeiliņiem nācās ierīkot 46 metru dziļurbumu. Aigars dzimis un audzis Ventspilī, bet Dalbē pie vecvecākiem sāka dzīvot astoņdesmito gadu beigās, kad iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē. To pabeigt viņam nesanāca, toties agri – deviņpadsmit gadu vecumā – izveidojās ģimene. Antru, kurai bija tikpat un kas Rīgā mācījās par šuvēju, viņš satika 1990. gada Mārtiņdienas ballē. 1991. gadā abi Cenu pagasta Padomē Brankās tika salaulāti. Ģimenei sava recepteIzveidojis ģimeni, Aigars pievērsās autotirdzniecībai. Šajā jomā nostrādājis teju 15 gadu. Arī tagad viņa darbdienas no deviņiem rītā līdz septiņiem vakarā paiet, veicot pārdevēja-konsultanta pienākumos Rīgā, BMW autocentrā. Tirdzniecībā «treknajos gados» strādājusi arī Antra, taču viņas ikdienas solis vienmēr saistījies ar māju. Siltumnīca, pašu audzēti un marinēti tomāti, pašu spiesta augļu sula, ievārījumi, tirgum audzēti krokusi. Tā pamazām nobrieda doma par mājražošanu, kas būtu stabils ģimenes bizness. Spēcīgs impulss šajā virzienā bija pērn izteiktais kaimiņu piedāvājums par saprātīgu cenu iegādāties 6,5 hektārus zemes Uzvaras līdumā, kas atrodas Dalbes purvā un kura malā nosusināti, iekopti un meža ieskauti lauki ar dažām mājām. Tur trīsdesmitajos gados, attīstot lauksaimniecību, Kārļa Ulmaņa valdība piešķīra zemi jaunsaimniekiem. Uzvaras līdums atrodas Olaines pagastā, no Dalbes tas ir tikai piecus kilometrus. Līdz ar zemes pirkumu ģimenes apstrādājamā platība, salīdzinot ar Aigara vecvecāku laiku, palielinājās piecdesmit reižu. Antrai, mācoties dažādos lauksaimnieku kursos, izkristalizējās doma, ka vajag audzēt un marinēt ķiplokus. Turklāt marinēt ne tikai bumbuļus, bet pēc ģimenē zināmas receptes arī ķiploku ziedus, kas citos dārzos sakalst dobes malā. Vēlēšanās saimniekot pašamAr talcinieku palīdzību pērnruden ķiploki iestādīti hektāra piektdaļas platībā. Raža nosusinātajā purva melnzemē padevās laba. Taču, tuvojoties Ziemassvētkiem, tikpat kā viss vasarā izaudzētais un rudenī pārstrādātais jau pārdots. Ienākumi no tirgus būs tikai nākamgad. Antra atzīst – labi vien ir, ka Aigars pagaidām vēl strādā savā līdzšinējā darbā un laukiem pievērsies tikai brīvajā laikā. Neparasti siltajā 20. oktobra dienā, divdesmit talciniekiem aizstājot stādāmo mašīnu, ar ziemas ķiplokiem tika piestādīts pushektārs. «Žurnālos lasot, biznesa plāns būtu skaidrs – vienā hektārā var izaudzēt astoņas tonnas ķiploku, viens kilograms bumbuļu tirgū maksā divus latus. Ienākumi no hektāra sanāk 16 tūkstoši latu. Ja viss tiešām ies plašumā, es arī strādāšu pašu saimniecībā,» spriež Aigars. Savukārt Antra lūko sadarbības partnerus, ar kuriem varētu kooperēties tehnikas iegādē un lietošanā, gan arī preces pārdošanā. Viņa darbojas šovasar izveidotās biedrības «Pārtikas amatnieki» valdē un Lauku sieviešu apvienībā. Meitas Kristīni un Elīnu lauku darbi gan ļoti nesaista. Viena mācās par dizaineri, otra pavasarī beigs pamatskolu, turklāt divās jauniešu grupās spēlē bungas, bet, ja vecākiem vajag, meitenes brauc uz Uzvaras līdumu palīgā. Šovasar Zeiliņi guva atbalstu ES projektā, kas paredzēts mājamatnieku darbības sekmēšanai. Projektā tiek līdzfinansēts nedaudz vairāk par tūkstoš latu ieguldījumu ražošanas iekārtu iegādei. Par šo naudu nopirkts autoklāvs dārzeņu konservēšanai, tiks gādātas iekārtas dārzeņu žāvēšanai un pakošanai, kā arī ražošanas vajadzībām pielāgota Aigara vectēva būvētā saimniecības ēka, kurā agrāk turēja vistas. 2012. gada janvārī nodibināts Zeiliņu ģimenes uzņēmums SIA «Antek». Tā nosaukumā ir visu ģimenes locekļu vārdu pirmie burti. Dzīve ar pagriezienuVidega Vītola, Lauku konsultāciju centra speciāliste Izmantojot Lauku atbalsta dienesta tīklu, Zeiliņi nobriedinājuši ideju par mājražošanu. Es domāju, ka tas bija pagrieziens, jo īpaši Antras dzīvē. Pirms tam viņa strādājusi pilsētā. Zeiliņi ir sapratuši, ka viņu ražotā prece ir pieprasīta, un nu var izvērsties.
