Vēl pavisam nesen – septembra beigās – Asteru ielas 4. nama vecākā Irēna Lauva sūdzējās redakcijai par ierēdņu neatsaucību, kas jāpiedzīvo, pildot mājas vecākās pienākumus, un visādām citām nebūšanām.
Vēl pavisam nesen – septembra beigās – Asteru ielas 4. nama vecākā Irēna Lauva sūdzējās redakcijai par ierēdņu neatsaucību, kas jāpiedzīvo, pildot mājas vecākās pienākumus, un visādām citām nebūšanām. Nav pagājis ne mēnesis, kad «Ziņu» korespondenti atkal tiek aicināti palīgā uz to pašu vairāk nekā simts dzīvokļu namu. Rudenīgais lietus ir nopludinājis dzīvokļus.
Var tikai just līdzi nelaimīgajiem īrniekiem, kam dzīvokļos siltuma trūkums ticis kompensēts ar slapjuma pārpilnību. Sienas mitras, grīdas arī, ož pēc pelējuma, dažviet bojāta elektroinstalācija. Mājas vecākā Irēna Lauva patiesi ir sašutusi: pati ir pasūtījusi mājai visnepieciešamāko remontdarbu tāmi, iesniegusi to gan pilsētas domei, gan 1. namu pārvaldei. Diemžēl vienīgais, ko viņa saņēmusi, ir solījumi. Naudas šiem nolūkiem neesot. Neņemos skaitīt naudu nampārvaldes makā, taču, loģiski spriežot, kaut kādām priekšrocībām tomēr vajadzētu būt, jo šā nama īrnieki ir piekrituši, ka mājā tiek izvietoti pieci (!) veikali. Nevar taču būt, ka no viņu maksātā kaut kāda daļa nepaliek ēkas uzturēšanai. Varbūt lietderīgi būtu, ja nampārvaldes reizi pa reizei tomēr ziņotu iedzīvotājiem visiem saprotamā veidā par līdzekļu izlietošanu? Iztiktu bez daža laba pārmetuma un pārpratuma.
Bet tikmēr rudens ir klāt un, kā jau Baltijā parasts, līst lietus. Asteru ielas 4. nama jumts būvēts ar savdabīgu «grāvi» vidū, lai lietus un sniega ūdeņi satecētu tajā un pēc tam pa «rorēm» uz kanalizāciju. Diemžēl «grāvis» laiku pa laikam aizsērē gan no vēja nestiem netīrumiem, gan bitumena, ruberoīda un citu būvmateriālu paliekām, ko te piemiņai atstājuši kādreizējie remontētāji. Un tad ūdens plūst pa vieglākās pretestības ceļu – cauri griestiem un sienām, gar un ap elektrosadales skapjiem. «Pirmajā oktobrī vīri būs uz jumta!» Irēnai Lauvai stingri nosolījies pilsētas izpilddirektors Jurijs Strods, kad nama vecākajai beidzot izdevies vismaz vienu no priekšniekiem uzdabūt uz jumta. Taču latviešiem ir sakāmvārds – solīts makā nekrīt. Un Irēna Lauva, ilgāk īrnieku postu ciest nevarēdama, 9. oktobrī pati izplēsa loga rāmī ienagloto finieri un izlīda uz piecstāvu mājas jumta. Izraka netīrumus no «grāvja», atrada aizsērējušos novadcauruļu galus, iztīrīja, drazu kaudzēs sameklēja izmētātos aizsargsietus un uzlika atpakaļ caurulēm, noslaucīja sviedrus un, atvilkusi elpu, iekāpa atpakaļ kāpņu telpā. Darbs bija padarīts. «Kāpēc jūs neprasāt namu pārvaldei algu?» jautāju. Bet nama vecākā tikmēr jau rāda vēl nesalabotās durvis, kas sola salšanu ziemā, dažu veikalnieku nesaimniecisko izrīcību. Viņai rokā ir mājas parādnieku saraksti, īrnieku iesniegumi par dzīvoklī vajadzīgiem remontdarbiem, pašas vēstules komunālajiem dienestiem, remonttāmes un gan jau arī vēl kas cits mājas iedzīvotājiem vajadzīgs. Bet visvajadzīgākā visiem gan jau laikam ir viņa pati, jo pietika tikai pavaicāt pēc nama vecākās, lai katrs zinātu rādīt: «Tur, tajās kāpnēs, pašā augšā!» Tikai tas nenozīmē, ka viss tā arī var palikt, sak, gan jau Irēna pati… Uzkāpa uz jumta, salabos arī durvis. Lai priecājas, ka ir, ko labot, citās mājās durvju nemaz nav. Nekā! Gan Irēna Lauva vēl pratīs «pakrist uz nerviem» tiem, kas savu darbu uzgrūž cita pleciem.
