Patlaban likums ļauj mājražotājam pārdot produkciju tikai savā ražotnē, kā arī pašam to izplatīt tirdziņos
Asociācija «Lauku ceļotājs» un citi nozares speciālisti ar Zemkopības ministrijas (ZM) atbalstu patlaban izstrādā likumprojektu, lai ļautu mājražotājiem savu produkciju nodot trešajiem tirgotājiem un izplatīt ārpus saimniecības. Topošie noteikumi paredz, ka trešajam tirgotājam nododamais produkcijas apmērs varētu būt 35% procenti no mājražotāja gadā saražotā. Šāds daudzums ir atļauts arī, piemēram, Īrijā un citur.
Pēc šāda likuma pieņemšanas vietējās lauku kafejnīcas un restorāni oficiāli drīkstētu pieņemt tirdzniecībai mājražotāju produkciju, tādā veidā saglabājot produkta oriģinalitāti un stiprinot Latvijas nacionālo virtuvi. Patlaban likums ļauj mājražotājam pārdot produkciju tikai savā ražotnē, kā arī pašam izplatīt tirdziņos.
«Šī iniciatīva mājražotāju produkcijas izplatīšanas iespēju paplašināšanā ir ļoti apsveicama,» uzskata Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Jelgavas konsultāciju biroja uzņēmējdarbības konsultante Videga Vītola.
Viņa atzīst: «Ja runājam par mājražošanu kā tūrisma sastāvdaļu, tad tieši vietējie pārtikas ražotāji līdzās amatniekiem (nepārtikas jomā) precīzi simbolizē «vietējo smeķi» un vārda tiešajā nozīmē dod iespēju tūristiem un viesiem to nobaudīt. Kas gan mums pašiem paliek atmiņā no ceļojumiem? Protams, noķertās sajūtas un garšas, ko paši esam piedzīvojuši. Tā ir ideāla sadarbība – vietējais mājražotājs un viesu nams vai kafejnīca. Ieguvēji būs visi.»
Jāveicina vietējā produkta nozīme
Ražotājs var daļu produkcijas realizēt, sadarbojoties ar vietējiem tūrisma pakalpojumu sniedzējiem, tādā veidā ietaupot laiku un transporta izdevumus, kas nepieciešami, dodoties produkciju realizēt uz tālākiem tirgiem pilsētās. Tajā laikā ir iespēja saražot vairāk produkcijas un sekmēt sava apgrozījuma palielināšanos. No otras puses, iegūst tūrisma pakalpojumu un ēdināšanas pakalpojumu sniedzēji, jo var piedāvāt vietējas izcelsmes produktus. Tūristi saņem vietējo produktu un iepazīst vietējās tradīcijas un vērtības.
V.Vītola piebilst: «Citās valstīs tā ir pašsaprotama lieta, mēs uz to ejam. Vēl spēcīgāk šo virzienu attīstīs tas, ja paši iedzīvotāji izvēlēsies ikdienā lietot uzturā savā apkārtnē ražotus produktus, tas vistiešāk stiprinās mājražotāju attīstību. Tomēr šīs izvēles jau ir saistītas ar katra paša izpratni par vietējā produkta nozīmi, tas ir tradīciju un labklājības līmeņa jautājums.»
Pēc sadarbības ar pašiem mājražotājiem varot spriest, ka viņi labprāt daļu produkcijas nodotu realizācijai vietējos veikalos, kafejnīcās un viesu namos. Līdz šim tas neesot darīts, jo likumdošana to neatļauj. «Kas attiecas uz apjomu, tad mājražotāja produkcija nav lielveikala produkcija, tur ir citi nosacījumi. Primāro lauksaimniecības produktu ražotāji ir apvienojušies kooperatīvos, lai tiktu ar savu produkciju lielveikalos, tikai tā tiek nodrošināts apjoms. Domājams, ka vietējā veikalā, kas ir mazumtirdzniecība, mājražotāju produkcijai noteikti ir vieta.»
Pagaidām trūkst pieredzes
Pagaidām esot grūti spriest, vai ražotāji spēs nodrošināt nepieciešamo apjomu, ja būs iespēja pārdot savus ražojumus lielākam klientu lokam. «Tas ir jāsāk un jāmēģina, tikai tad varēs izdarīt pirmos secinājumus. Citviet Latvijā, piemēram, Kuldīgā, ir mājražotāju veikals, kam ir pirmo darbības mēnešu pieredze, pēc kuras ražotāji jau var secināt, kuras preču grupas ir vairāk pelnošas, kuras mazāk un kuru trūkst, jo apkārtnē nav attiecīgo ražotāju. Mājražotāju produkcijas stiprā puse ir vietējā izejviela, roku darbs, saimnieka pozitīvā enerģija. Šo īpašību kopums dod īpašu garšu un svaigu gala produktu,» uzskata konsultante.
Speciāliste skaidro, ka atšķirības ir dažādu produktu grupu ražošanā, piemēram, piena un gaļas pārstrādes gala produktiem ir specifiskākas prasības – uzglabāšana, temperatūras režīmu ievērošana. Tāpēc, nelietojot mākslīgās piedevas, šo produktu realizācijas termiņš ir īsāks nekā rūpnieciskai produkcijai. Šeit uzņēmējiem jāievēro atbilstošie nosacījumi, ko nosaka likumdošana. Pircējam tas ir vienmēr svaigs produkts, kāds arī būtu jālieto uzturā.
«Risinot mājražotājiem aktuālus jautājumus, sakārtojams ir paša mājražotāja definējums. Kas ir mājražotājs? Šobrīd šie jautājumi nav līdz galam sakārtoti, bet aktivitātes notiek. Šeit svarīgi ir tas, ka izejvielām būtu jābūt maksimāli vietējām un pašu saimniecībā izaudzētām un pārstrādātām, lai attaisnotu šī termina patieso jēgu un mērķi pircējam piedāvāt īstu vietējo produktu,» secina V.Vītola. ◆
