Jelgavas 1. ģimnāzijas skolotāja Linda Stepena skolā pasniedz saskaņā ar savu autorprogrammu un brīvajā brīdī labprāt palīdz vīram vīna dārzā.
«Mani var satikt pagrabstāvā,» teic Jelgavas 1. ģimnāzijas mājturības un tehnoloģiju skolotāja Linda Stepena, Skolotāju dienas priekšvakarā atsaucoties uz sarunu par savu ceļu, vietu un izjūtu profesijā. «Pagrabā?! Cik gan radoši iespējams strādāt vietā, kur saules gaisma praktiski neiespīd un šķiet, ka sienas un griesti tūlīt saspiedīs,» spriežu, pustumsā meklējot ceļu uz slaveno 23. telpu – savulaik pirmo modernizēto mājturības kabinetu pilsētā. Taču tajā nav ne vēsts no telpiskās nospiestības. Siltas gaismas pielijušajā klasē klusi dūc veļas mazgājamā mašīna un gaisā virmo salda smarža – puiši un meitenes, kuri arī vidusskolas klasēs apgūst mājsaimniecību, Lindas vadībā sarūpējuši saviem skolotājiem gardu sveicienu.Nopelnīt desmitnieku nav viegli«Es taču pasniedzu mīlestības priekšmetu, kura iznākums ir mīlestības pilns darbs,» mājturības un tehnoloģiju skolotāja atklāj vēl vienu faktoru, kas ļauj strādāt viegli. Tas gan nenozīmē, ka pedagoģei nav prasību un viņas vadītajās stundās jaunieši var slinkot. Mājas darbi viņiem gan netiek uzdoti, jo pirmkārt svarīgi apgūt tehnoloģiju, kas «ierakstās» arī nelielās formās. Taču, lai nopelnītu desmitnieku, skolēniem jāpierāda sava darba nozīmīgums. Piemēram, veidojot kādu telpas dizaina priekšmetu, tas jānofotografē mājas vidē. Vai, gatavojot draugam dāvaniņu, jāsaņem recenzija, kā dāvinājums «trāpījis» saņēmēja krāsu un formu izjūtu centrā. Tas skolēniem liek pacensties un dabūt šo mīlestību ārā, atzīst skolotāja.Māca dibināt uzņēmumuLinda piebilst, ka profesijā arī pati vienmēr cenšas sekot nevis burtam, bet garam. Tāpēc kopā ar kolēģi Zandu Jevsinu, ar kuru tandēmā pirms desmit gadiem skolā izsapņots, uzskicēts un iekārtots savulaik modernākais mājturības kabinets pilsētā, radītas vairākas autorprogrammas. Pirmā no tām – vispārējā novirziena vidusskolas klasēm.«Stājoties šajā klasē, puiši jau zina, ka viņiem būs tāds priekšmets kā mājsaimniecība. Arī viņi mācās gatavot ēst un darīt citas praktiskas lietas, bet galvenais uzsvars tiek likts uz ekonomiku un uzturzinātni. Tāpat attīstām uzņēmējdarbības prasmes. Skolēni teorētiski dibina uzņēmumu kādā ar mājsaimniecību saistītā jomā, piemēram, restorānu vai skaistumkopšanas salonu. Plāno tā darbību un attīstību,» stāsta Linda Stepena.Arī 7. – 9. klašu audzēkņi strādā saskaņā ar abu skolotāju izveidoto programmu. Īpaši viena no septītajām klasēm, kur skolēni šajā mācību gadā izvēlējušies jauno profesionāli orientēto mājturības virzienu un tāpēc priekšmetu apgūst vēl pamatīgāk. Šajā posmā zēniem un meitenēm gan obligāti nav jāmācās kopā. Gadās arī izņēmumi, taču puiši lielākoties izvēlas apgūt iemaņas kokapstrādē un metālapstrādē, stāsta skolotāja, uzteicot brīvprātības principu. Tā ir atslēga, lai skolēns uz stundām dotos motivēts. Uzticējās «zaļam gurķim» Atskatoties uz profesionālās izvēles ceļa sākumu, Linda atzīst, ka jau bērnībā viņai patikuši dažādi rokdarbi. Kamēr citi gājuši uz ballītēm, meitene varējusi mierīgi palikt mājās adīt vai šūt. Tam bija arī praktisks labums, jo padomju laikā nopirkt gatavu apģērbu, kas derētu un patiktu, nebija viegli.«Mans vidusskolas beigšanas gads sakrita ar laiku, kad Latvijas Lauksaimniecības universitātē tika atvērta studiju programma, kas dzimusi uz slavenās Kaucmindes mājturības skolas pamatiem. Vēlāk tā pārtapa tieši mājturības skolotāju sagatavošanā. Esmu pirmais izlaidums šajā specialitātē. Uzreiz arī nokļuvu 1. ģimnāzijā, kur skolotāja bija mana diplomdarba vadītāja,» stāsta Linda Stepena. Viņa atklāj, ka pati ir no Saldus. Taču dzimtajā pilsētā un – kur nu vēl skolā – jaunajai speciālistei atgriezties negribējies. «Mani tur neuztvertu kā skolotāju, bet vienkārši kā Lindu,» viņa bažījusies. Savu izvēli pedagoģe nenožēlo. Jelgavas 1. ģimnāzijā, ko par savu darba vietu sauc jau 18 gadu, Linda uzņemta ar visu cieņu. «Man uzreiz ļoti uzticējās. Brīnījos, kā tādam «zaļam gurķim» nenāk hospitēt stundas. Toreiz bija īpašs laiks bez darbu regulējošiem dokumentiem un programmām. 5. – 9. klasei viens izglītības standarts. Pašam ar visu bija jātiek galā,» ugunskristības atceras skolotāja. Taču tas nācis tikai par labu – jau sākumā licis radoši domāt un strādāt, meklēt jaunus risinājumus, skriet laikam līdzi. Iegūt profesionālās īpašības, bez kurām mainīgajā izglītības sistēmā un dzīves situācijās nevarētu pastāvēt.Pozitīvi līdzatkarīgaSkola, protams, nav vienīgais Lindas Stepenas dzīvesprieka, enerģijas un rūpju avots. Pirmkārt tā ir ģimene, kuras kodolā ir dzīvesbiedrs Edgars un meitiņa Herta. Viņi iesaistīti nopietnā ģimenes uzņēmumā – Edgars un Linda Kroņauces pusē audzē vīnogas.«Vairāk tā ir mana vīra rūpe. Līdz 2004. gadam viņš, neko ļaunu nenojauzdams, audzēja tomātus un puķkāpostus, ar ko varēja ļoti labi nopelnīt un dzīvot. Taču tad tika atvērtas Eiropas Savienības robežas un sāka ieplūst lētie poļu, dāņu, holandiešu tomāti,» iemeslu pārorientēties atklāj Linda, kas šajā lietā sevi dēvē par pozitīvi līdzatkarīgo. Glābt stādus pēkšņās pavasara salnās gan nenākas, jo lielākā daļa vīnogu kociņu (240 no 300) aug siltumnīcās un tiek rūpīgi sargāti. Taču ražas novākšanā, ekskursiju vadīšanā (2009. gadā vīna dārzs tika atzīts par vienu no populārākajiem Zemgales tūrisma objektiem), stādu izplatīšanā, arī saldā dzēriena gatavošanā un citos ar vīnkopību saistītos darbos sava roka jāpieliek.Ražīgākais augusts un septembris«Vasarā dzīvojam pa dārzu, ziemā – Jelgavā, bet pavasarī un rudenī braukājam,» darba cikliskumu ieskicē Linda. Ražīgākais ir augusts un septembris, kad ienākas saldie ķekari un atņem katru brīvo minūti. Pārējā laikā var atrast mirkli vaļaspriekiem. Piemēram, ģimenei patīk ceļot uz tuvējām ārzemēm – Lietuvu, Igauniju, Poliju – un baudīt dabas skaistumu. Kad vien iespējams, Linda arī apmeklē peldbaseinu un labprāt slido. Tas palīdz ne tikai atdzīvināt bērnībā rasto prieku un izkustēties, bet arī atbrīvot darbā saspringto prātu, lai skolā un ģimenē varētu atgriezties ar jaunu spēku.«Skolotāju dienā saviem kolēģiem gribu novēlēt nepazaudēt dzīvesprieka avotu. Necensties lauzt, bet pieņemt vidi, kādā esi nonācis, un izveidot to savā labā. Protams, gribētos, lai mūsu darbs un atalgojums beidzot tiktu samērots,» savējiem novēl Linda Stepena.
