Deviņpadsmit Latvijas žurnālistu aprīļa trešajā nedēļā strādāja Eiropas Parlamenta (EP) sesijā Strasbūrā, kur ar deputātiem un Eiropas Komisijas priekšstāvjiem par ES nākotni debatēja Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Pusgadu veca tradīcija Strasbūrai
Ik pa laikam gan Briselē, gan Strasbūrā ES dalībvalstu līderi ierodas pie EP deputātiem. Tā tas notiek gan kontekstā ar attiecīgo valstu prezidentūru, kas ilgst pusgadu, gan arī citos gadījumos. Piemēram, 2000. gada novembrī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga sniedza ziņojumu EP Ārlietu komitejai saistībā ar tolaik gaidāmo Latvijas iestāšanos ES. Savukārt 2009. gadā, kad Latvijas dalībai ES bija pagājuši pieci gadi un sevišķi mūsu valsti bija skāruši smagi ekonomiskās krīzes satricinājumi, EP sesijā uzstājās prezidents Valdis Zatlers.
Taču dalībvalstu līderu ievadītas debates “Eiropas Savienības nākotne” EP parādījās salīdzinoši nesen – pērn novembrī, kad Strasbūrā viesojās Horvātijas prezidents. Pēc dažiem mēnešiem viņa paraugam sekoja Īrijas un Portugāles prezidenti. E.Makrons bija ceturtais. Lēš, ka Vācijas kanclere Angela Merkele parlamentu uzrunās novembrī. Savukārt Latvijas līderis, par ko, pēc Ārlietu ministrijas nostādnēm, tiek uzskatīts premjers Māris Kučinskis, pagaidām šādām debatēm vēl nav pieteicies. EP Latvijas biroja vadītāja Marta Rībele uzsver, ka temats “Eiropas Savienības nākotne” sevišķi aktualizējies saistībā ar “Brexit” jeb Lielbritānijas izstāšanos no ES, ko plānots pabeigt 2019. gada martā.
Eiroparlamentā debatē līdz pusnaktij
Svinīgajā brīdī, kad Francijas prezidents caur frakās tērptu ašeru (tā sauc EP kalpotājus, kas ir atbildīgi par kārtību sēžu zālē) godasardzi iegāja parlamenta ēkā, kāds parlamenta darbinieks “Ziņām” teica, ka Horvātijas, Īrijas un Portugāles prezidentu sagaidīšana uz debatēm par Eiropas nākotni bija pieticīgāka. Ienāk prezidents, sarokojas ar parlamenta priekšsēdi itāli Antonio Tajāni, un tas arī viss. Diezgan acīmredzami, ka E.Makronam, ko daudzviet sauc par šajā laikā jaunāko, sparīgāko un ambiciozāko ES dalībvalstu līderi, ir ievērojama harisma. Tiesa gan, neviens no vairākiem simtiem sagaidītāju Francijas prezidentam neaplaudēja un nākamajā brīdī atskaņotajai Francijas un ES himnai skaļi līdzi nedziedāja.
Toties aplausi vairākkārt pāršalca E.Makrona runu lielajā Eiroparlamenta sēžu zālē. Viņa klātbūtne 17. aprīļa sēdē sastāvēja no trim daļām – apmēram 20 minūšu garas uzrunas, kam sekoja ievērojami garāka deputātu un citu amatpersonu uzklausīšana, pēc tam vēl 29 minūtes un 49 sekundes E.Makrons atbildēja uz saņemtajām iebildēm. Eiroparlamenta darba kārtībā bija paredzēts, ka šis pasākums ilgs divarpus stundu, taču sanāca par stundu garāks. Tas gan neliekas nekas īpašs, jo vakaros Eiroparlamenta sēžu zālē debates parasti tiek plānotas līdz pulksten 23, bet nereti ieilgst pāri pusnaktij.
Armijas virspavēlniekam jārīkojas ātri
Līdztekus ES tālākās perspektīvas vīzijām karsts bija jautājums par naktī uz 7. aprīli izdarīto ASV, Francijas un Lielbritānijas raķešu triecienu Sīrijas armijas lidlaukam, kurā bija atradušies ķīmiskie ieroči. Tas tika izdarīts bez ANO Drošības padomes atļaujas (šo atļauju bloķēja Krievija, Indija un vēl dažas valstis) un, protams, arī bez konsultācijām ES institūcijās. Uz šiem pārmetumiem E.Makrons atbildēja, ka apturēt Sīrijas prezidenta Bašara al Asada ķīmiskos uzbrukumus savas valsts iedzīvotājiem bijusi starptautiskās sabiedrības godalieta un ka Francijas prezidenta amats, kas ir apvienots ar Francijas Bruņoto spēku virspavēlnieka amatu, viņam ārkārtas gadījumos atļauj ātri rīkoties, nekonsultējoties ar sabiedrotajiem.
Vienlaikus E.Makrons piekrita kreisā spārna deputātiem, piemēram, kritiku izteikušajai vācu komunistei Cimmeres kundzei (viņas balsojumi bieži saskan ar Eiroparlamenta deputātiem no Latvijas Andreju Mamikinu un Miroslavu Mitrofanovu), ka ar kaujas raķetēm vien šo problēmu neatrisināsi.
Debates nav ērtība
Viens no galvenajiem jautājumiem Francijas prezidenta uzrunā bija nepieciešamība demokrātiski, vitāli debatēt par Eiropas nākotni. Tostarp atteikties no nacionālā egoisma, populisma un katrā ziņā nenodot Eiropas vērtības. “Ieskatīsimies problēmai acīs: vai var būt apmierinātība ar Eiropas vēlēšanām, ja tajās piedalās mazāk nekā puse vēlētāju? Tādēļ nākamgad jārosina atbilstošas debates, kas balstītos konkrētos priekšlikumos. Šodien mēs nevaram turpināt rīkoties tā, kā rīkojāmies vakar. Nevaram izvairīties no diskusijām par Eiropu, taisnīgu vietu sadali parlamentā un Briseles un Strasbūras vainošanu visos ļaunumos. Atteikties no diskusijām par reformām ir muļķība. Tā varbūt visiem ir ērtāk, bet tas neko nevar atrisināt,” sacīja E.Makrons.
Viņš vēl piebilda – viņa paaudzei, salīdzinot ar iepriekšējām, ir tas “luksuss”, ka nebija jāpiedzīvo karš kā sabiedrības sašķeltības traģiskākās sekas. Taču E.Makrons uzsvēra, ka “negrib piederēt paaudzei, kas neko neatceras”. No tā var secināt, ka demokrātija ir stingri jāaizstāv.
Francijā dzelzceļnieki streiko
Vairāki politisko notikumu komentētāji E.Makrona uzrunā uzsver viņa pausto gatavību palielināt iemaksas ES budžetā, kas ir īpaši svarīgi saistībā ar Lielbritānijas aiziešanu no ES. Taču teikumam par iemaksu palielināšanu sekoja piebilde, ka vajadzētu debatēt par budžeta struktūras uzlabošanu. E.Makronam turpat Francijā neiet viegli ar nacionālā budžeta lietām. Jau kopš marta Francijā jūtams streiku vilnis. Strasbūras ielās neapmierināto tautu nemanīja, bet dzelzceļa stacija ar lielo, mazliet noputējušo stikla fasādi bija paklusa. Streiku dēļ ir atcelta liela daļa vilcienu reisu. Valsts dzelzceļa kompānija SNCF prasa saglabāt vairākas dzelzceļnieku privilēģijas, tostarp iespēju pensionēties apmēram 50 gadu vecumā (Francijas valdība reformu nepieciešamību pamato ar lielajām izmaksām un parādiem, kuros šī dzelzceļa kompānija nonākusi).
Arī ES varētu saimniekot taupīgāk
E.Makrona aicinājums prātīgāk tērēt naudu tiek attiecināts arī uz ES. EP deputāte jelgavniece Inese Vaidere, kas visnotaļ atbalsta E.Makronu gan viņa iekšpolitikā, gan ārpolitikā, sevišķi stingrākā attieksmē pret Krieviju, ir noraizējusies par to, kā pārapdrošinājusies ir Briseles un Strasbūras birokrātija. Algas un sociālās garantijas ES institūcijās esot “vienkārši neiedomājamas” un ka pat mūsu nacionālā birokrātija varot skatīties uz tām ar apbrīnu. E.Makrons savā uzrunā ne vārda neminēja par visai dārgo EP kārtību, kas paredz, ka galvenokārt darbs notiek Beļģijā, Briselē, bet reizi mēnesī deputāti uz plenārsēdēm brauc uz Strasbūru Francijā. Par to nerimst eiroparlamentāriešu iebildumi, taču tiem nav rezultāta. I.Vaidere rezumē: “Izskatās, ka saprātīgāku lēmumu neatradīsim un tā turpināsies ilgi un dikti. To var mainīt ar simtprocentīgu dalībvalstu piekrišanu. Francija nav ieinteresēta, lai šī institūcija te neatrastos, un Beļģija arī ne. Man kā deputātei ir vienalga. Uz Briseli ir tiešais reiss, un savā darbavietā nokļūstu pēc divdesmit minūšu brauciena no lidostas. Savukārt uz Strasbūru jālido līdz Frankfurtei pie Mainas. Tad vēl divas trīs stundas jābrauc ar automašīnu.” I.Vaidere ES nodokļu maksātāju līdzekļus cenšas ietaupīt, uz Eiroparlamenta sesijām Strasbūrā parasti braukdama viena bez palīgiem. Tie paliek Briselē vai Rīgā, un sazināšanās notiek elektroniski. Taču daudzi EP darbinieki savu darba pienākumu dēļ nevar atļauties ko līdzīgu. Par “čemodānu noskaņojumu”, kāds ir saistībā ar pārbraucieniem no Briseles uz Strasbūru un atpakaļ, parlamenta ēkā liecināja plastmasas “pūralādes”, kas domātas drukāto dokumentu pārvešanai no vienas pilsētas uz otru un bija redzamas gan pie deputātu, gan arī parlamenta darbinieku kabinetiem.
Jūt pazemību vēlētāja priekšā
Atgriežoties pie Francijas prezidenta debatēm EP, deputāts Roberts Zīle, kas atbalsta E.Makrona centienus stiprināt ES, atzīst, ka jāizvērtē viņa priekšlikumu svarīgums Latvijai: “Piemēram, ES nākamajā septiņgades budžetā ir diezgan liels finansējums militārajai pētniecībai un industrijai. Tai pašā laikā tiek samazināts Latvijai nozīmīgais Kohēzijas fonds. Savukārt no ES militārās pētniecības un industrijas Latvijai ienākumu nav. Pirms pāris gadiem Polija atteicās iepirkt no frančiem helikopterus (tos iepirka no ASV, kur to komplektēšanā piedalās arī Polija). Toreiz Francijas prezidents Olāns atcēla vizīti uz Poliju.” Pēc R.Zīles domām, E.Makrona ideja par eirozonas finanšu ministru ir diezgan neskaidra, jo, salīdzinot ar nacionālajiem budžetiem, ES kopbudžets ir ļoti neliels. “Kas tad būtu tāda eirozonas ministra atbildībā? Tas nav salīdzināmi ar ASV federālo un atsevišķu štatu budžetu sadalījumu,” tā R.Zīle.
Deputāts Artis Pabriks, raksturojot E.Makrona personību, saka: “Pirmais iespaids, kad viņš Eiroparlamenta sēžu zālē devās uz tribīni, bija pazemība. No viņa nestaro pārākuma sajūta, kas dažkārt ir raksturīga politiskajiem līderiem. Viņš spēj nolaisties pie sava vēlētāja. Par to cepuri nost!” A.Pabriks piezīmē, ka ir pietiekami liela skepse, pirmkārt Vācijā, par E.Makrona aktualizētajiem finanšu un banku jautājumiem. “Skaidrs – ja mēs gribam iestāties pret Makrona reformām, tad mums ir jābūt alternatīvam piedāvājumam. Jāspēj piedalīties šāda augsta līmeņa diskusijās par Eiropas Savienības nākotni. Mēs nevaram sēdēt mājās pie galda un sliktā angļu valodā sevi mierināt un gaidīt, ko citi izlems, un tad teiksim jā vai nē. Mums jābūt gataviem argumentēt, kāpēc mums tas patīk vai nepatīk un ko varam piedāvāt vietā,” tā A.Pabriks.
Krišjānis Kariņš uzskata, ka ES ir svarīgi dalībvalstīm turēties kopā: “Ja ejam uz lielāku federālismu, tad ejam visi. Taču, ja visi neiet, tad neejam tik tālu. Arī pašlaik ir ļoti daudz kas uzlabojams. Piemēram, vajadzētu koncentrēties uz banālām lietām, kā, piemēram, banku uzraudzība.”
“Mēs esam ieinteresēti, lai Makronam izdodas. Ja neizdodas, tad viņa vietā var nākt kāds cits, kas ir pretējos uzskatos un sašūpo “kopējo bodi”,” brīdina K.Kariņš. Viņš atgādina, ka par Francijas prezidenta kandidāti Mariju Lepēnu, kas iestājās pret ES, balsoja trešdaļa Francijas vēlētāju.
Deputāts Andrejs Mamikins iepriekšējā vakarā pirms E.Makrona ierašanās EP “Ziņām” teica, ka centīsies viņam pārmest par raķešu triecienu Sīrijai. A.Mamikina viedoklis ir tāds pats kā Kremlim: “Drošu pierādījumu, ka Sīrijas līdera Asada režīms būtu lietojis ķīmiskos ieročus, nav, tādēļ arī raķešu trieciens bija noziedzīgs.” Tajā pašā laikā A.Mamikins ironizē par to, ka viņu dažkārt sauc par Kremļa aģentu, jo uzskata sevi par Latvijas patriotu, kurš ir studējis latviešu literatūru.
Nākamajā “Zemgales Ziņu” numurā lasiet par to, kad vilcieni no Jelgavas ies uz Bēni un Mažeiķiem, par ES vadlīnijām atkritumu apsaimniekošanā, māju siltināšanā un citiem Eiroparlamentā apspriestajiem jautājumiem.
■ Eiropas Parlaments – vienīgā tieši vēlētā institūcija ES.
■ 751 deputāts no 28 dalībvalstīm, tostarp astoņi no Latvijas: Iveta Grigule-Pēterse, Sandra Kalniete, Krišjānis Kariņš, Andrejs Mamikins, Miroslavs Mitrofanovs, Artis Pabriks, Inese Vaidere un Roberts Zīle.
■ Plānots, ka pēc Lielbritānijas izstāšanās EP būs 705 deputāti. Parlamenta darbs tiek sinhroni tulkots 24 dalībvalstu oficiālajās valodās.
■ EP kopīgi ar Eiropas Padomi (kurā piedalās dalībvalstu valdību pārstāvji) pieņem likumus, kas ir pamats ES valstu nacionālajiem likumiem. EP ik gadu izskata ap 3500 lēmumu projektu. Latvijā līdz pat 80 procentiem likumu balstīti uz dalībvalstu lēmumiem.
■ Nākamās EP vēlēšanas plānotas 2019. gada maijā.
■ Pamatalga Eiroparlamenta deputātiem visiem ir vienāda – 7956,87 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Deputāti saņem arī piemaksas, kas paredzētas, lai segtu komandējumu, sakaru un pasta, kā arī biroja izdevumus.
